Parasti cenšos staigāt, kur nav daudz cilvēku. Bet diemžēl jāsaka, ka ir man tā gadījies. It īpaši kaitina, kad tantīte garām paiet, atskatās un vēl galvu izloka, ka tik ratos ielūrēt. Esmu šitādām ar dusmīgu acu skatienu un demonstratīvu kustību, nolaidusi jumtiņu tā, lai mazo neredz vai arī piesegusi. Vairāk esmu dabūjusi dzirdēt un just pārmetumus par to, ka jauna izskatot. Bija viena tante, kura vienmēr, man ejot garām, skatījās virsū ar tādu sašutuma pilnu skatienu, vienreiz neizturēju un pateicu - Acis neizkritīs šitā cilvēkiem virsū lūrot? Protams, šī sāka kaut ko bubināt pie sevis, bet vairs neskatās. Tagad jau mazais liels un noslēpt ir neiespējami, ir īpaši, ja skrien pa ceļu pats.