Kad auklēju bēbi, kas guļ ratos, tad pastaigās man vienmēr bija gara, plata, plāna, vienkrāsaina lakatšalle, tāda puscaurspīdīga, redzēt cauri nevar, bet gaiss tiek. Vienā galā šallei iesēju mezglu, to mezglu liku uz kulbas, virspusē vidū un pārējo šalli pēc vajadzības piekārtoju priekšā bebim. Ļoti noder, ja pēkšņi sejā iet vējš, vai pavasarī saule, un pret jocīgajiem cilvēkiem arī labs variants.
Man tā šalle bija kā auklītes obligātais komplekts, varēju apsiet sev ap kaklu, vai aizsegt bērnu, vai šalli iesiet kā somu, kur velāk, kad paaugās salikt līdzi ņemamās mantas. Vienu reizi vasarā pat no viņas taisīju bērnam kleitu, kad bijām patālu no mājām, bet aplējās ar sulu.