Zvanīt?

Ance, un kā tad ar lielo piedošanu Ziemassvētkos?

emācās pieaugt un saprast, ka ar otru cilvēku ir jārēķinās un, ka ir normāli piezvanīt un pateikt, ka viss kārtībā, nevis vēl izslēgt telefonu. Lai atcerās, ka tagad vēl ir bērns un nevar bēgt vai izvairīties no ģimenes pie katra mazākā strīda.


ŠIM PILNĪBĀ PIEKRĪTU:)

Pirmā Sieviete, neapskaužami, nesaprotu kur tā var tusēties, nekādas atbildības nav, vai tad jāstrādā nav?

Draugs uzrakstīja, ka viss kārtībā, esot bijis krāniņu vakars, un kaut kad taisoties uz māju pusi.

Varbūt vajag izrunāties un pateikt, ka viņš ir iestidzis savos pusaudža gados, bet tu attīsties tālāk, lai tad padomā, ko viņš grib - ģimenes dzīvi vai tusēt tik tālāk, jo saki, ka tev drīz pietrūks pacietības. ;)

Kordelia, nu, cik var piedot? Kopš Ziemassvētkiem daudz kas jau or paspējis notikt...
Sany, es neko nezaudēju, drīzumā izvākšos. Bet, ja tev nav bērnu, tev nesaprast, cik tas ir grūti.

visas tikai runā, ka lai meklē rokā un vēl nez ko. vai vienreiz nepietiek skraidīt pakaļ un ķerstīt rokās kā mazu bērnu. es nedomāju, ka zvanīt vai nezvanīt vai cik bieži zvanīt būtu risinājums. ne jau ar varu vīrieti piespiedīsi pildīt tēva pienākumu. priekš izniekot savus dzīves gadus? ja es vīrieti tikai gulētu zem vienas segas tikai tāpēc, ka nav citas gultas, es noteikti nezvanītu nevienu reizi.

Izrunāties vajag noteikti, tikai ar ko tas beigsies, man nav ne jausmas. Mazliet jau ap sirdi mierīgāk palika, zinot, ka viņš dzīvs un vesels.

Vispār traki.
Mums arī ir noteikums - tusē kā vien vēlies, bet naktī mājās.

Ance- nav gan man bērnu. varbūt mana domāšana mainītos, ja būtu. kaut gan tik stingra savos uzskatos esmu tikai pēdējā laikā. agrāk es domāju, ka cilvēki taču mainās, nedzers taču gadiem. bet tādi reti, kad mainās. tiešām reti, un nedomāju, ka ir vērts tik ilgi gaidīt. galvenais, ka tu drīz izvāksies :) tas mani priecē :)

Pirmā Sieviete - es tev varu pateikt, ar ko tas beigsies, ja tu nepieņemsi nekādu lēmumu. jūs sastrīdēsieties, bet beigās salabsiet, jo tu taču viņu mīli. viņš pateiks, ka viņam bija džeku vakars un ka viņš arī ir cilvēks un ka grib no visa atpūsties, jo bērns taču ir tāda atbildība. un ka telefons vnk izlādējās un ka lādētāju līdzi nestaipa. tu teorētiski tam piekritīsi varbūt mirkļa vājumā, bet zināsi, ka atbildību kā tēvs viņš patiesībā uzņemās ļoti nelielu, lai tur vsp vajadzētu atslābināties. nu ko pienāks nākošā nedēļa vai vēlākais aiznākošā un tavs dārgais atkal dosies tusēt, jo tev būs mājās jāsēž ar bērnu. varbūt pārmaiņas pēc jau nedēļu iepriekš pabrīdini, ka iesi tusēt ar draudzenēm un ka šoreiz viņš paliks pie bērna? vai arī tev tas ir liegts?

Pirmā sieviete, cik labi tevi saprotu! Man bija līdzīgi,draugs aizdzeras ar saviem čomiem,majas nerādījās gandrīz 24h,zvanijos,mekleju, telefons izslēgts,paziņas bija manijushi viņus parpaalii braukājām pa pilsētas centru.. kad lielais gudrinieks parradas mājās,protams,skaidrojamies un stridejamies,galu gala salabaam. Pēc laika sekoja tāda pati reize,arī tad meklēju,bet nolēmu savākt savas mantas,lai tam sviestam pieliktu punktu. + man vel no stresiem sāk sāpēt sirds,dzēru zāles. Savācu mantas,bet tieši tai brīdī manējais pamodās no miegā,ludzas man ,lai neeju prom,krita ceļos,raudāja.. Devu vel vienu iespēju,un tagad gan viss ir ok,vienmēr man pasaka,kur dodas,ar draugiem iedzert brauc reti,un ja aizbrauc,tad tik uz kādām 3 stundinam. To,ka man nav problēmu aiziet jebkurā brīdī,viņš zin. Neesmu palikusi viņu zem tupeles,laikam ir sapratis robežu.

Diskusijas autorei novēlu izturību! Arī Ancei! :)

Es noteikti nezvanītu! Viņam vēl būtu jālūdzas, lai tiktu mājās iekšā pēc tāda izgājiena, kur nu vēl, lai es nedusmotos uz viņu.
Nu labi, ja ir bērns varbūt ir savādāk, bet tomēr tas nedod iespēju vīrietim necienīt savu sievieti...

Man nesen arī vīrs bija aizrāvies ar skriešānu pie draugiem, tad nu pateicu, ka man tas ir apnicis, ka man nav jāaudzina bērns vienai.

Lai iet atpakaļ pie saviem senčiem, kas dzīvo Mežciemā (viņa draugi arī) un nedēļu padzīvo tur.
Tad arī sapratīs, vai vispār ilgojas pēc mums un izvēlēs, kur labāk ar draugiem, vai tomēr pie mums.

Protmas, nekur neaizgāja :D (par to ļoti priecājos, jo palaist ļoti nevēlējos) Un tagad vienmēr meiģina visus plānus saskaņot un uz visām pasēdēšanām un kā attiecību sākumā velk mani līdz.

Vai vnk plāno, kā brīvdienu vakaru var pavadīt mājās, tā jauki.

Butiba piekritu Sany. Lai gan atkarigs, manuprat, ari no ta vai shadi izgajieni notiek biezhi, vai tas ta ir pirmo reizi.

Ak,jā,pavisam aizmirsu pieminēt - kad tas mans svinetajs parradas majas,tad sekoja jautājums no vina puses: bet ko es tādu izdarīju? Aaaaah,to izdzirdot,gandrīz eksplodeju :D

Vienmēr jau liekas, ka citiem taču arī ir problēmas, ideālu pāru nav. Vairums sievietes tāpēc nešķiras un domā ka vis var mainīties un mainīsies. Bet ir eksemplāri ar kuriem NEKAS nemainās, to ir jāprot pieņemt, tas ir grūti. Nekad jau negribas atzīt ,ka ar sev mīļu cilvēku nekas nesanāks, un nejutīsies nekad līdz galam laimīga. Sievietes cenšas lāpīt attiecības,bet varbūt tiešām mūs kaut kur gaida kāds,kas patiesi mūs novērtēs. Bet sievietes paliek pie esošā, ar domu, gan jau būs labi.

A jus abi esat viena vecuma?:)

Mums kā piedzima bērns,es pilnīgi redzu kā manējais izmainījies. Visu tik lai bērniņam būtu labi un mamma justos lai,lai varu audzināt mazo. Izejam reizi nedēļā kopā kkur,uz kafe,kino utt.
Tgd nāks vasara,viņam draugi atbrauks no ārzemēm. Noteikti laidīšu,lai atpūšās un paskumst. PAti gan uz ballēm negribu iet. Es pat uz veikalu normāli aiziet viena nevaru,jau skumstu pēc mazā un gribu,lai būtu manā redzeslokā:D

Autorei,nezināsu ko ieteikt. Tomēr bērna tēvs. Viegli teikt pasūti viņu. Un vai vsp jēga runāt. Ja daudz uzmāksies,kritisi uz nerviem un pāretīsi,tas tieši atgrūdīs(pat ja ir daudz ko pārmest).

Zvanīja vīramāte (viņi šobrīd atrodas vienā ciematā), staigājot apkārt ar to draugu, it kā skaidrā. Teica, ka vajagot galvu izvēdināt. Mazliet nomierinājos, droši vien emocijas būtu savādākas, ja nezinātu, ka tas čalis ir reti sakarīgs un viņam jau ir 30 kā arī pašam ir bērns. Lai jau parunājās, varbūt kaut ko sapratīs, padomās. Atbrauks mājās (kaut kad), tad jau manīs, kas būs tālāk.
Peka - paldies, tas noderēs. :)

Manējais gan nav nekāds tusētājs, bet, ja gadās kāds kašķis, tad izdomāju iemeslu uzrakstīt vai piezvanīt, kaut ko pajautāt, tā teikt - sirdsmieram, ka ar viņu viss kārtībā. Ir grūti, ja otrs ar tevi nerēķinās, dzīvo pa savam, bet tev ir jārūpējas par bērnu un jāmēģina no tā visa nesajukt prātā. Nav gluži tas variants, ka iespītējies un aizlaid uz klubiņu, ja ir mazs cilvēciņš, par kuru jārūpējas.

Nabaga bērns, sencis - plencis. Sorry, ka tik skarbi, bet tā sanāk.