pats sev psihoterapeits

Riot!

Jā, profesionāļa palīdzība ir vislabākais variants, bet šoreiz nu tiešām, tiešām nav līdzekļu tam. Vienreiz, divreiz aiziet varētu, bet regulāri nē.

Lex

Tavā gadījumā varbūt arī neticība sev ir iemesls, kāpēc nevari sev palīdzēt, jo patiesi dziļi vienkārši netici.

Interesanti un ļoti iespējams. Bet tā tāda skumja ķēde sanāk. Kur tad tādā gadījumā ir tas vājais posms, kurā varu ielauzties?
Paldies. Es zinu, ka esmu malacis, varbūt ne tik ļoti tāpēc, ka apzinos problēmu, bet tāpec, ka gribu to risināt. Un es ceru, ak Dievs!, kā ceru, ka vienu dienu (pēc iespējas drīzāk, lūdzu) varēšu noticēt nākotnei un sev un tam, ka esmu pelnījusi labu un laimīgu dzīvi. Šobrīd šos vārdus sakot it kā saprotu, ka visi ir pelnījuši, bet līdz zemapziņai neaiziet tas, ka arī es esmu tai skaitā.

Vesta, es vēl nebūt neesmu tikusi ar sevi galā, lai gan process jau ir ievilcies, bet tagad daudz vairāk saprotu to, ka tikai laiks var palīdzēt. Es agrāk būtu teikusi - ņem jebkuru ķēdes posmu un sāc to raut un lauzt. Tā arī ir no vienas puses - ir jāpieķeras sev klāt un vienkārši jālauž. Bet no otras puses - kamēr nebūsi pilnībā gatava pārmaiņām, tas var arī nenotikt. Man bija periods, kad gulēju gultā mēnešiem un vienkārši nespēju piecelties, jēgas nebija nekam. Un man teica - vienkārši ej un celies, un dari. Tagad tas šķiet tik vienkārši, bet es zinu, ka tobrīd to nespēju. Ir pagājis laiks, es esmu atklājusi sevī dažus "kāpēc" un tagad es varu celties un iet. Galvenais ir nebaidīties lūgt palīdzību, lai arī pastāv iespēja apdedzināties. Bet tāda ir dzīve, tā mūs vienmēr ir dedzinājusi un dedzinās.