Vai jūs piekrītat? :)

Par to, ka vīriešiem dzīvē ir viena sieviete, kas sajauc prātu, jā, esmu novērojusi. Un tieši tāpat esmu novērojusi un dzirdējusi, ka vīrieši savas nākamās un potenciālās draudzenes salīdzina ar 'to' sievieti. Tas gan nenozīmē, ka vīrieši visu mūžu gaidīs to sievieti vai neprecēs citu, kas savā ziņā ir skumji, jo man būtu grūti dzīvot ar apziņu, ka kaut kur ir tā, kuru vīrietis patiesi vēlas.

Jā

Ir tāds teiciens- mīlestība ir mūžīga- mainās tikai partneri. Nu nav tā, ka cilvēks visu mūžu domā par kaut kādu bijušo- kaut arī tas būtu pirmais vai pirmā.

Jā bet, laiks dziedē brūces

Pirmo mīlestību nevar aizmirst.. gluži kā otro, trešo, desmito (kā nu kuram)..
Kādas emocijas šīs mīlestības sniedz? Šķiet tas ir jāvērtē pēc konkrētas situācijas.

Esmu vairāk vai mazāk savu pirmo mīlestību no prāta ''izslēgusi''... ļoti reti domāju par viņu, īsti neatceros, kādas bija sajūtas kopā būšanas laikā.

Liktenīgais cilvēks var arī nebūt 1. mīlestība. Ja iepriekš likās, ka tā man būtu pirmā mīlestība.. šobrīd esmu pārliecināta, ka tā ir mana esošā :)

Riot! Mana pirmā mīlestība sākās piecpadsmit gados,bet tā nebija parasta ieķeršanās kādā zēnā :) Taču zinu,ka tā bija pirmā un esmu pateicīga tai mīlestībai par gūto pieredzi,kā rezultātā esmu spējīga mīlēt uz priekšu nevis gauzties par izjukušām attiecībām :)

Nu man bija mīlestība bez atbildes, tāpēc man nav, ko apjūsmot un apcerēt. Tik cik dienasgrāmatā pilnas lapas pierakstīju un es to cilvēku dievināju, bet joprojām uzskatu, ka biju muļķe un tā uzskatīšu līdz mūža galam. Sāpīgi jau bija, bet nu neko skaistu es tajā arī neredzu. Man laikam cita pieredze :D

Riot! tāda mazo ieķeršanās man arī bija :D Tas nekas,ka tas puisis pat nezināja par manu eksistenci,bet es viņu mīlēju. Taču nē mana pirmā ļubestība bija pavisam kas cits :)

Nazi, nu nezinu, grūti man to par pieķeršanos manā gadījumā saukt, bet nu varbūt..
Tad jau man tagad ir pirmā mīlestība :D Tomēr neuzskatu, ka pirmā ir liktenīgā vai vienīgā neaizmirstamā, vienkārši gadiem ejot, viss, kas saistās ar jaunību kļūst nostaļģisks.

Tas, ka joprojām loloju siltas jūtas pret diviem cilvēkiem man liek domāt, ka vārds "vienīgais" ir nedaudz pārspīlēts.
Es nevaru aizmirst divus cilvēkus - pirmo mīlestību un cilvēku, kurš manā dzīvē bija pirms 3 gadiem. Pirmās attiecības izjaucu pati ar savu stulbumu un pēc tam juku prātā gadu. Ar laiku paliek vieglāk, bet, kad viņš man bija blakus kā labs draugs tad, kad gaidīju bebi, sapratu, ka tur uguns vēl kurās. Gan man, gan viņam. Tikai nelaime tāda, ka arī viņa meitene bija stāvoklī tajā pašā laikā... abi bijām ārzemēs, prom no savām otrajām pusēm (man gan tolaik tādas vēl nebija). Un tas, kā viņš parmani rūpējās, aizrāva man elpu. Katreiz, kad nāca cienos, nesa našķus. Kad gājām kopā pāri ielai, vienmēr turēja mani aiz rokas. Joprojām sazinamies draugos maksimāli bieži un es melotu, ja teiktu, ka man nenotrīc sirsniņa katreiz, kad redzu, ka man vēstuli ir atsūtījis Mārtiņš. Es mīlu savu draugu, bet tas kaut kā nav TAS.
Otrs vīrietis ir aizņemts, viņš man meloja, ka ir šķīries. Un es kā idiote uzķēros. Tas beidzās ļoti sāpīgi (man). Bet tik un tā es atkal un atkal attinu prātā to, kā viss būtu, ja būtu...
Nezinu, iespējams, tas, kas manī tur tās sajūtas, ir nepiepildīta sapņa sindroms. Varbūt, ja man būtu ilgstošas attiecības ar šiem cilvēkiem, es viņus aizmirstu tāpat kā puisi, ar ko biju kopā 2 gadus. Ar abiem man bija dots īss laiks ekstāzes lidojumam. Varbūt tur arī slēpjas atbilde visām salsuztajām sirdīm, kas ilgojas pēc kāda/s, kas senj au ir prom - tās attiecības sevi nebija izsmēlušas, pirms beidzās. Tāpēc arī nav zināms, vai tās ir bijis iespējams izsmelt.
Laimīgi ir tie, kuri dzīvo neizsmeļamās attiecībās!

Nu šī, manuprāt, patiešām ir diskusija, kurā var.. izvērsties.. Tostarp, atļaušos arī izteikt savu džeka viedokli.
Patiešām domāju, ka katram tas ir individuāli, tomēr mana pirmā mīlestība ir atstājusi pēdas, iespējams uz visu manu dzīvi. Diemžēl, negatīvas. šo- pirmo attiecību iespaidā es iemantoju diezgan daudz kompleksus, kas ietekmēja visas manas turpmākās attiecības, tostarp, arī ar manu liktenīgo sievieti, kura kaut kad drīzumā precēsies. Ne ar mani, protams. Un es tikai tagad- pēc trīs gadu vientulības murga varu sākt cerēt, ka pēc gadiem nepārvērtīšos par tādu, kā Kordelias vīru, kuru viņa pieminēja 1. un 2. diskusijas lapā. Lai gan zinu, ka tas būs ļoti- ĻOTI grūti..

Un principā piekrītu arī Kristas viedoklim par šo tēmu- 2trajā lapā..

Un jā.. es ceru, ka vīrieša dzīvē nav tikai viena liktenīgā sieviete, jo šādā gadījumā es kā vīrietis esmu pazudis. Ne tikai pats sev, bet arī varbūt kādai lieliskai sievietei.

Man ar pirmo mīlestību nesanāca tādas attiecības,jo pēdējo reizi,kad mēģinājam saiet kopā,abi sapratām,ka mums ir pārāk atšķirīgi dzīves uzskati,bet tik un tā,šķiet viņš,lai kāds mēsls ir bijis,visu laiku būs mana pirmā,skaistā un burvīgā mīlestība. Otrais puisis attiecību laikā likās,ka ir foršs,bet tomēr...pieaugot sapratu,ka mani viņā nesaista vairs nekas un skatoties tagad ir jautājums-kā,pie velna,varejam būt kopā?? Bet viņam es biju pirmā mīlestība. Viņš bija kā vājprātīgs,centās apgalvot,ka dzīvē visiem ir tikai viena īsta milestiba-un tā ir pirmā,bet kad es teic,kad mana pirmā mīlestība ir cits džeks,šis nemaz neklausījās,tik mala savu :D :D sooo...ir skaisti,ja ir kopā ar pirmo mīlestību visu dzīvi,bet nevajag pieturēties,ka pirmā mīlestība ir īstākā. :)