Vai jūs piekrītat? :)

Nu slikti, ka tā. Un es varu vārīties ar visādām psiholoģiskās gudrībām, nest viņam grāmatas par piedošanas spēku utt, bet tas viss kaķim zem astes :)

Nepiekrītu. (bet es neesmu vīrietis,vnk izsaku savas domas)
Pirmā mīlestība nav mūža mīlestība. Tā ir pirmā un viss. To atcerēsies vnm kā pirmo,tāpat kā jebkurš cits cilvēks atcerēsies kaut ko,kas noticis pirmo reizi ar siltām un patīkamām atmiņām(ja ir noticis kaut kas patīkams),tas uzreiz nenozīmē,ka nevar aizmirst pirmo mīlestību un nespēj pilnvērtīgi mīlēt citas/us. Tie,kuri meklē savu ex līdzinieces/kus nav tikuši pāri attiecībām,bet tā ir pašu cilvēku problēma,jo jebkurām attiecībām var tikt pāri,vajag tikai gribēt un darīt nevis gauzties un gremdēties atmiņās,izdzīvot galvā n-tos scenārijus kā būtu ja būtu.
Tā kā manā skatījumā tas ir pilnīgs bulšits.
Nepiekrītu arī Enijas teiktajam,ka vienīgā sieviete,ko vīrietis cienīs, ir viņa māte. Zinu puisi,kurš savu mammu mūžam laikam necienīs.(tas tāds vien;igais piemērs atausa atmiņā).

Bet esmu vairākkārt pārliecinājusies,ka šis gan ir patiess(ok ar dažiem izņēmumiem,bet tādi ir visur)

Kā vīrietis izturās pret savu māti,tā arī viņš izturēsies pret savu meiteni/sievu

Teiciens gan nav perfekti uzrakstīts tāds kāds tas ir patiesībā,bet doma jau ir pateikta.

Tāda dzīve pirma un sieva paliks uz mūžu atmiņā. Ja būtu vienladziga nedusmotos. Aizmirstu i viss. Daudziem večiem pirma sieva ir kas pavisam īpass. Tikai Tu velti necepies, necinies ar bijuso. Skaties nākotnē.

Daljeeji piekriitu. Bet ir gadiijumi, kad ir vairaakas likteniigaas, jo muzjsh ir garsh. Pirmaa miilestiiba noteikti atstaaj peedas dveeselee, bet manaa skatiijumaa taa ir visnenoturiigaakaa un neiistaakaa, jo jauniibas maksimaalismaa, skatoties caur rozaa brilleem, neesi iisti speejiigs ieraudziit otra cilveeka iisto buutiibu. Taapeec arii visvairaak skiraas tie paari, kas ir agraa jauniibaa appreceejushies, jo ir iemiileejushies pashu uzburtajaa teelaa, nevis otraa cilveekaa.

tikpat labi šo jautājumu var uzdot pat sievietēm. cik cilvēku, tik arī situāciju. kamēr paši dzīvosim ilūzijā, ka gan jau kādreiz būsim kopā; cik viņa bija laba, citas nekad tādas nebūs; nu tad domāju, ka arī būs mūžam tā vienīgā.
vnk ir jāpārvar un jāsagremo psiholoģiski pirmās attiecības. es pirmajām tādām attiecībām ilgi netiku pāri, un ilgi likās, ka neviens cits nebūs labāks utt. bet, kad nokrīt priekškars kaut kad, ka cilvēki ir tikai cilvēki. neviens nav eņģelis vai pārcilvēks un kad mēs beidzot saskatām, ka tam cilvēkam ir arī sliktās īpašības, kuras ir, nevis kuras ir uz laiku, tad arī mēs spēsim izjaukt šo stulbo ilūziju un dzīvosim tālāk.
piekrītu, ka vēlāk tās ir vnk atmiņas kā atmiņas pa draugiem, suņiem un kaķiem. tikai šī ir atmiņa par pirmo mīlestību. kad cilvēks saprot to visu, tad arī viņa dzīvē ienāk arī citi cilvēki, citas otrās pusītes. un tā ir, es domāju, gan ar sievietēm, gan ar vīriešiem.

Tāpēc vienīgā sieviete, ko viņš bezgalīgi mīlēs un cienīs, ir viņa māte.

Pilnībā piekrītu!

Neviens nav ideāls..Domāju,ka visas mīlas ātrāk vai vēlāk aizmirstas...

Pirmā mīlestība vienmēr paliek atmiņā kā pati skaistākā un lieliskākā tikai tāpēc, ka pirmo reizi iemīloties mēs vēl nezinām, ko nozīmē tikt pieviltam, dzīvot ar salauztu sirdi un visādi citādi aplauzties. Tāpēc arī mīlam tā pa īstam, bez kādiem ierobežojumiem. Protams, vēlāk dzīvē kad pēc tā pirmā un vienīgā nāk otrais, trešais un citi vienīgie, tad arī tās jūtas šķiet drusku savādākas, jo vienmēr jau atmiņā būs tas aplauziens un tas saldais pirmo attiecību naivums.

tad jau sanāk, ka vienīgais virietis, kuru sieviete vnm cienīs un mīlēs, ir viņas tēvs. sviests, ne visi bērni mīl savus vecākus. es nerunāju par visiem, bet tik un tā. ir bērni, kuri ir izauguši bez vecākiem un nedomāju, ka visu mūžu viņi patiesi nevienu neiemīl. mīlestības ir dažādas, vēljovairāk mīlestība pret sievieti kā māti vai kā sievu. un ko tad varētu teikt par mīlestību pret kaķi , žurku vai suni? tādas nav patiesas?

Nu daudzas meitenes jau minēja, ka katrs gadījums var būt tik atšķirīgs, ka vienu konkrētu atbildi uz šādu pasaulīgu jautājumu nevar atrast.
Es ticu liktenim un ticu liktenīgajām sievietēm/vīriešiem. Bet ir viens "bet" - ne visi satiek tos savus liktenīgos.
Zinu cilvēkus, kuri dzīvo jau 20-30 gadus kopā ar partneri, kopā ir bērni, pat atzīst,ka ir mīlsetība un tāpat saka - bet tas viens, tas, kurš sen jau dzīvo citu dzīvi, bija/ir mans patiešām īstais un vienīgais.
Un zinu arī tādus cilvēkus, kurš pie katra partnera apstājas, domājot, ka tas ir vismīlamākais no visiem, un tā ar katru nākamo.
Tā, piemēram, es pati vēl neesmu sapratusi, vai man ir bijusi pirmā mīlestība. Es uz doto brīdi nevienu no saviem bijušajiem draugiem nevaru nosaukt par pirmo, īsto mīlestību. Laikam ejot, esmu sapratusi, ka tāda sirdsdziļa mīlestība nav bijusi ne pret vienu no viņiem (lai gan toreiz varbūt pat likās, ka ir).
Tāpat arī šobrīd - es no visas sirds un godīgi varu teikt, ka mīlu savu vīrieti. Bet to, cik īsta ir šī mīlestība man pateiks tikai laiks. Es, protams, ceru, ka pēc 20, 30, 40 gadiem varēšu teikt par viņu - jā, viņš bija/ir mana pirmā un īstā mīlestība :) (esmu nelabojama romantiķe)

Pirmā mīlestība, manuprāt, nav nekas īpašs. Tā ir kā pirmā pankūka, iesildīšanās, demo versija. Personība vēl nav nobriedusi, ir naivums, ilūzijas, romantizēta uztvere. Protams, dažiem šis naivums iespiežas atmiņā kā kaut kas īpašs, jo vēlāk to ir zaudējuši.
Bet par to, ka 1 īstā mīlestība (ne obligāti pirmā), varbūt var piekrist. Bet tas attiecas uz sentimentāliem cilvēkiem, nevis racionālajiem.

Lai cik gruuti man to nenaaktos atziit-es noteikti esmu sava viira pirmaas sievas eena.

Man ir pirmaa milestiba un ar viņu esmu jau 10 gadus kopā, nu ko lai saka, pirmais vienmēr iespiežas sirdī un tur ari paliek, ja arī esi jau ar citu, tas pirmais paliek uz mūžu :)

Nezinu, man liekas jocīgi ar jūsmu pieminēt pirmo mīlu, kaut vai tāpēc, ka tas vienmēr notiek padsmit gados un tagad, skatoties ar šodienas prātu, es neredzu iemeslu vispār pieminēt savu pirmo mīlestību, jo tas nav nekas attiecībā pret līdzšinējām attiecībām.
Ar draugu secinājām, ka knapi atceramies abi pirmās mīlestības, kur nu vēl teiktos vārdus viņiem un domātās domas - vienkārši tas viss ir tik tālu pagātnē. Man noteikti nav uzskats, ka pirmā mīla ir tā īstākā, cik ar puišiem ir runāts par šo tēmu, neviens baigi nostaļģijā negrimst.

Nezinu, man liekas jocīgi ar jūsmu pieminēt pirmo mīlu, kaut vai tāpēc, ka tas vienmēr notiek padsmit gados un tagad, skatoties ar šodienas prātu, es neredzu iemeslu vispār pieminēt savu pirmo mīlestību, jo tas nav nekas attiecībā pret līdzšinējām attiecībām.

Man liekas, daudzi domā, ka tā 'ieķeršanās' 7ās klases zēnā bija mīlestība. ;) un tas ir nepareizi. Tā īstā, manuprāt, ir tad, ka tev netikai patīk tas otrs cilvēks, bet tev viņš jādabū, vajag!

Riot! kā jau Moon River minēja, tad tā nav bijusi pirmā mīlestība. Pirmā mīlestība "nones jumtu", un tas spēcīgi iespiežas atmiņā. :)

Lai arī man pirmā mīlestība tiešām bija padsmit gados un pašlaik esmu jaunās, tiešām vērtīgākās attiecībās, es nevaru noliegt, ka pirmā mīlestība bija tiešām īpaša un skaista :) Varbūt tā nav bijusi pirmā mīlestība, ja tā šķiet "nekas" pēc vairākiem gadiem :)

cik cilveku tik gadījumu, citiem otrā sieva ir īstā un mūža mīlestība. un zinu viriešus , kuri otro sievu nemainītu ne pret ko!

Kordelia, bet Tu nesatraucies !:) tas , ka cilveks atceras pāri nodarīto, nenozīmē ka mīl vel. Es arī atceros spilgti man nodarīto , bet jūtu vairs nav..

nevar visus mīlēt vienādi, pat māte savus bērnus nevar mīlēt vienādi, tāpēc tas ir pašsaprotami, ka būs viena sieviete, kura no visām tika mīlēta visvairāk. ;)
par pirmo mīlestību. domāju, ka tur vienmēr būs kaut kādas īpašas jūtas.

Jā, pirmo mīlestību atcerās, tāpat kā jebko atcerās.

Un jā es domāju, ka var būt tikai viena, kas iespējams, ir atšķirīga no citām, tāpēc liekas, īpašāka , vai liktenīgā.