Tu tici?

Ar Dievu ir ļoti interesanti, nu es par ticību Dievam runāju.
Esmu pati piedzīvojusi to savā dzīve kādus 9 gadus atpakaļ, tad intensīvi iesaistījos baznīcas ikdienā, pat vadīju jauniešu darbu. Godīgi sakot nezinu kas notika, laikam pārcelšanās uz dzīvi citur un palikšana "vienai" darīja savu. Vīrieši, alhohols...utt... Laiks iet un mainās, daru dažādas lietas un kļūdos dažkārt (kā mēs visi), bet kaut kā intivitīvi visu laiku meklēju viņu (Dievu), jo zinu, ka viņš ir reāls.
Ja kāds man jautātu kā viņš izskatās, teikšu godīgi, man nav ne mazākās jausmas. Bet vienu gan varu teikt- piedzīvot Dievu savā dzīvē ir neaprakstāmi. Tas ir tā kā pirmo reizi iemīlēties, bet to nevar aprakstīt vārdiem tiem, kas to nekad nav paši piedzīvojuši, nu ja saprotat par ko runāju.

Bet runājot par baznīcām- cilvēki kas tur iet... tas nav rādītājs- mana pieredze rāda, ka tikai kādi aptuveni 3 %, kas apmeklē baznīcu ir pa īstam kristieši un ticīgie, pārējie ir tikai "fons", kurš rada nepareizu priekšstatu par to visu, lai kā arī nebūtu, tā diemžēl ir.

Nevajag skatīties ko citi dara (domāju no baznīcēniem), bet darīt tā kā pašam liekas pareizi, lasīt, izzināt, mācīties. Jāatcerās tikai viena lieta, ka Dievs ir mīlestība un tādas sākums visam. Baznīcu neveido ēka, bet gan cilvēki.

chanely aprunājies ar augsta līmeņa fiziķiem vai paskaties youtube par tiem, kas tiešām tād ir, es domāju augsta līmeņa, viņi visi kā viens atzīst, ka augstāgs spēks pastāv un, ka ļoti daudz lietas ir neizskaidrojamas un fizika līdz tam nepavelk.
Tas ir tas, kas bībelē ir rakstīts, ka cilvēka prāts ir pa mazu, lai visu aptvertu un saprastu. Skatoties kaut vai no tā vien, ka no visām mūsu smadzenēm darbojas tikai 10% daļa.

Tā bija manis pašas izvēle, jo es sapratu, ka grūtā brīdī man Viņš nepalīdzēs! Bija laiks, kad man Viņa palīdzība bija ļoti nepieciešama. Ne gluži man, bet man ļoti tuvam cilvēkam! Biju jauna un pati nekādi nevarēju palīdzēt, tāpēc daudz lūdzu, ticēju, cerēju, bet šis cilvēks pēc 2 gadu garām mokām tomēr nomira... Tā nu es izlēmu vairs neticēt, jo Viņš tajā laikā bija jau vienīgā cerība!

Miss Lady, pat to jau es arī runāju.
Vairums cilvēku balstās tikai uz esošajiem Rietumu kultūras zinātniekiem, kas tipa ir visu atklājuši. Līdz ar to - ko zinātne nevar pierādīt, tas ir mīsticisms un blēņas.
Tur jau tā lieta, ka mūsdienu cilvēki tik daudz ko vēl nav atklājuši (un ir aizmirsuši), ka nav vērts runāt.
Mūsdienu zinātne tiešām ir pēdējais, kur balstīt savu pārliecību par lietām.

virago neesmu baigā "šīs lietas" lietpratēja, bet.... mans subjektīvais veidoklis ir tāds: Dievs palīdz tiem, kuri viņu meklē un lūdz, kuri viņam tic. Dažkārt mums cilvēcīgi liekas, ka mums vajag to un šito, bet tā nevienmēr nav. Jo neviens no mums nezin, kas būs rīt, aizparīt vai vēl pēc 5 gadiem, bet Viņš redz. Nezinu, kas ar to Tavu tuvo cilvēku notika, bet iespējams ja viņš izdzīvotu viņam visu mūžu būtu jāmocās no slimības sekām, tāpēc Dievs vienkārši atvieglojas ciešanas un paņēma viņu pie sevis. Otra lieta- 2 gadi ir ilgs laiks un iespējams tas bija tik daudz, lai Tu tam būtu gatava un spētu tikt galā pati, bez šī cilvēka. Ne vienmēr viss ir tik vienozīmīgi relatīvs kā mums liekas. Un tajos brīžos kad dusmojamies, ka neesam dabūjuši kāroto, mēs vainojam sevi, citus un nespējam "palaist" kādu. Ar mani pagaišgad notika ļoti līdzīgs atgadījums, kad arī raudot lūdzu Viņam, biju gatava uz visu, lai tikai atstāj manu mīļo dzīvu. Bet tas viss notika daudz ātrāk vienas nedēļas laikā. Toreiz biju lielā, lielā šokā. Arī nedaudz sadusmojos uz Viņu un likās vairs nekad nekad. Bet tagad atskatoties uz nepilnu gadu atpakaļ esošo notikumu- sapratu, ka viss ir tā kā tam ir jābūt un vismaz tam otram vairs nesāp.

Neticu!
Piekrītu tādam apgalvojumam, ka cilvēki izdomāja dievu, lai viņiem būtu ko vainot savās neveiksmēs. Kā arī uzskatu, ka reliģija ir izdomāta, lai manipulētu ar cilvēkiem.
Parasti izvairos no sarunām par reliģiju, jo tur nav pareizi un nepareizi. Diskutēt var mūžīgi un taisnības nebūs nevienam!

Chanely+++!:)

es neticu konkrētam Dievam, bet tam, ka kaut kas pār mums valda! kāda īpaša enerģija!

Virago! Veelme, lai muusu miljie muuzham buutu dziivi ir muusu egoisms, un vainot Dieva esamiibu vai neesamiibu vinju naavee ir vaajuma paziime mums! Dievs panjemot vinjus atbriivo vinjus no cieshanaam, jo tik daudzi dziivo gadiem mokoties saapes un nespejot nomirt! Tas ir vel grutak! Zaudejot miiljos saap mums, nevis vinjiem, tapec saku, ka tas ir muusu egoisms!
Un nesaki, ka es filozofeeju, es saprotu, ko saku, jo zinu kaa ir zaudeet pat vismiiljaako cilveku, un zaudet to dienas laikaa, tev tika doti divi gadi! Varbut izverte savu ricibu, nevis Vinja (Dieva)!

Man patīk citāts no Zeitgeist - apmēram skanēja šādi
Dievs - neredzmas cilvēks ar garu bārdu, kas mitinās debesīs un redz katru tavu soli un dzird visu. Bet, iedeva cilvēkiem 10 baušļus pēc kuriem dzīvot... un ja tu pārkāpsi kādu no šiem, tad degsi elles liesmās, tev būs mūžīgas sāpes un tu mocīsies lielās sāpēs.... Bet viņš tevi mīl... Viņš tevi mīl ( tu taču esi Dieva bērns ) ... Bet viņam vajag naudu!! Holy shit!

Neticu.

Es ticu sev.
Un notikumu sakritībām.
Un dievs ir tikai cilveka abziņas stāvoklis vēlēties nebūt vienam.
Tātad, tas man piemīt, bet es uz to netiecos.

Man vienkārši nešķiet pareizi, ka visas ticības sludina, ka tev jābūt zemākam par zāli - pazemīgam... Ir tik daudz lietu īstenībā, ko vienkārši nespēju pieņemt..

Egoisms??? Kas tas par stulbumu? Jā, es esmu egoiste, jo gribēju, lai mans tuvinieks nemirst un netaisos par to kaunēties! Manas domas tas tāpat nemainīs! Temats vispār bija par ticību un man tās nav! Tas arī viss!

Turklāt, es neskraidu un nesludinu, lai neviens netic Dievam! Un kas par to, ka laika man bija gana? Domā, ka tas mazina rūgtumu un vilšanos dzīves kārtībā?!

Nee, ruugtumu sirdiu un saapes nemazina nekas! Tachu dieva esamiiba vai neesamiiba neliek kaadam mirt vai kaadam dziivot!
Ok, Tu saki, ka neticu , ar to gana, lai atbildetu uz teemas jautaajumu, tachu mans uzskats, ka neticeet taapeec, ka vinjs panjem kaadu tuvu cilveeku - tas nav pareizais iemesls!

Nu, pareizi vai nepareizi par to lemšu es pati, jo mēs dzīvojam katrs savu dzīvi!
Un ne jau tikai tas man lika neticēt, tas vienkārši bija kā noslēgums visam!
Tāpēc nav jēgas par to diskutēt! Tu tici, es - nē! Pie tā arī varam palikt!

Kāpēc cilvēki mēdz runāt par lietām par kuras viņi nekad nav izbaudījuši vai piedzīvojuši?

Jā.

Pirms tam ticēju kaut kam (tā kā teica Monro), bet kopš tētis nomira ticu tikai un vienīgi viņam :)

Jade, ja Tu domāji mani, tad es to piedzivoju, bet tik un taa ticu!