Bija man tāds puisis. Izšķīrāmies.
Situācija identiska - man bija 20, viņam - 23. Es tāda jautra, sabiedriska, patīk iziet kaut kur atpūsties, padejot, tā teikt - izmainīt pelēko ikdienu. Bet viņš, ja arī kaut kur izgāja, tad tikai ar mani. Tā nu vienmēr vienmuļi sēdējām divatā bārā pie galda. Kad mēģināju par šo runāt, tad vienmēr atbildēja ar to pašu, ka viņam nekas neinteresē, ka jaunu cilvēku satikšana viņam nevajag, ka labāk sēdēt mājās. Ar draudzenēm arī nekur nelaida mani. Biju sarunājusi ar draudzeni tikties, viņš piekrita, bet mirklī, kad jau gāju satikties, tad neatkāpās ne soli, izdomāja iet līdzi un, kad satikāmies ar mani draudzeni, nepagāja ne stunda, kad sāka čīkstēt un burtiski aizvilka mani prom, jo viņam esot garlaicīgi.
Vairs to nespēju izturēt un izšķīrāmies. Varbūt daudzām tas neliksies šķiršanās vērts iemesls, bet man gan. Nespēju iedomāties savu kopdzīvi ar cilvēku, kurš ir pilnīgi pretējs man.