Reizēm ir tā,ka paskaties uz kādu sev zināmu meiteni un tad sākas tāda,kā sevis noniecināšan. Liekas, ak dievs viņa ir tik skaista, tik čakla utt, a es te sēžu un čīkstu. Jibio.
Man būtu jālasa grāmata, angļu valodā, bet negribu! Tādu lasot ir dikti jāiespringst.
Vienu dienu noskatījos filmu - ēd, lūdzies, mīli, tāda sajūta,ka šī filma uzņemta par mani, protams, neesmu nedz precējusies, nedz ko, bet tāds gruzons uzgāja, skatījos un raudāju. Un tas nav PMS, man tās tikko beidzās, varbūt arī tāpēc tik slikti man ir.