Sveikas!Pirms dažiem mēnešiem izšķīros ar savu bijušo. Mēs bijām kā divi dvēseļu radinieki(nepārspīlēju, jo abi esas ļoti dīvaini indivīdi) un viss bija ideāli, vienīgā problēma bija valodas barjera, jo viņš dažkārt mani pārprata,bet mēs to vienmēr atrisinājām un likās ka nekas mūs nešķirs. Bet tad..man bija jāaizbrauc..eksāmeni,utt.Un viņš pieteicās ekstrēmā pārgājienā uz mēnesi, kā rezultātā smagi cieta un nonāca slimnīcā.Nevarēju tai brīdī šauties uz slimnīcu, jo nebija naudas biļetei,...un pēkšņi izrādās ka visu to laiku "draugs" kas viņu slimnīcā aprūpēja izrādās sieviete un pie tam kkāda bijusī mīlestība.Viņam neviena cita nebija un viņš ļoti viņāi pieķērās, un pacik tā ir bijusī sadomājās ka maby ir viņā iemīlējies un galvenais ko darīt parsīja man.Jo mani arī mīlot.Bet kā pieaudzis vīrietis var neatšķirt mīlestību no pieķeršanās.Rezultātā pasūtīju viņu.Bija smagi, negribēju pasūtīt, jo bija palikusi tieši 1 nedēļa līdz mēs satiktos.
Un sava temperementa rezultātā sarakstīju visādas muļķības,dusmas ņēma virsroku. Viens no punktiem ko biju rakstījusi pat bija, lai man nekad neraksta,nemeklē utt,ka viss cauri.
Bet tagad laiks ir pagājis esmu nomierinājusies un man viņš tīri kā cilvēks vien savā dzīvē pietrūkst un ,lai cik tas būtu sāpīgi es gribu viņu satikt un parunāties un pārrunāt arī toreizējo situāciju, jo tas nebeidz graust. Tas, ka viss palika gaisā bez izrunāšanās.
Bet esmu apjukusi, rakstīt-nerakstīt viņam.Man bija doma uzrakstīt, ka vienkārši vēlos satikties, jo viņš manā dzīvē daudz nozīmēja un godīgi sakot jūtos,tā it kā no manas dvēseles būtu izrauts neliels gabaliņš.Tas ir cilvēks, ko vēlos redzēt arī, ja mēs neesam kopā.
60
