Tām, kurām ir tiesības

Es braucu pāris mēnešus (tagad gan ziemā nebraucu), un ar laiku bailes lēnām pāriet. Maršrutos, kurus ideāli pārzinu un zinu visas ceļa zīmes, bailes vispār nav. Baidīties es sāku tad, ja jābrauc pa kādu nebrauktu maršrutu. Tad man parādās 100 domas galvā - vai es tur varu nogriezties, vai es stāvu/braucu pareizajā joslā utt. :D Bet cerams, ka arī tas ar laiku pāries.

Man par vīriešiem patika tā anekdote:
" Tikai īsti vīrieši smejas par sievieti pie stūres...sēžot tramvajā" :D Es tādus dažus eksemplārus zinu.
Manējam arī stāžs ļoti mazs, bet pukst bezgala, sajūta tāda, ka pats Šumahers.

ja tadi vini ir, un itka jau varbut ir viniem taisniba dazas lietas, bet tas reali izbesii :D

Ir jāizjūt mašīna un tad viss būs čiki!
Pašai tiesības ir gandrīz 3 gadus un visu šo laiku braucu ik dienas. Esmu diezgan agresīva braucēja jau no pirmssākumiem, bet man tas laikam asinīs no ģimenes vīriešiem :D
Bet Tev iesaku nesatraukties, visu uztvert mierīgi, nedomāt par trakumiem, kas varētu atgadīties utt. Ar laiku uztraukumi pazudīs :)

Liene tādi viņi ir viņiem vajag pierādījumus :D
Manējais arī visu laiku ieķēries krēslā purpināja un vienmēr, kad teicu ka es tagad braukšu atbilde bija apmēram tāda- tu nemāki :D
Un tā šajās Ziemassvētku brīvdienās nebija citu variantu, ka vienīgais skaidrais šoferis biju es, pierādīju, ka māku braukt, tiku galā ar visām sānslīdēm, kupenām utt , pēc tam lepns bija par mani lielījās saviem draugiem, kā es tiku galā ar tie trakajiem ceļiem :D

a manejis vel visu laiku pukst uz sosejas, nu ko tu tur plurini, iespied tak grida, iedod bembim izskrieties... :D ta nu vienreiz sadusmojos, un iespiedu, tik komenteju vinam 120, 130, 140, 160..sis paga pag bremze, mierigak taks :D psai rokas, kajas tricej, bet gribeju lai aizveras :D

Kiky - pareizi darīji, lai saprot arī ,ka sievietes kaut ko māk! :D

Ar laiku bailēm vajadzētu pazust, ar laiku pieradīsi gan pie mašīnas, gan pie auto plūsmas un visa pārējā :)

Man tēvs nositās, bet tas mani neatturēja no tiesību likšanas. Es tiesības liku divas reizes, pirmo reizi kad palika 18 gadi, noliku skolas teorijas eksāmenus (tajā laikā bija divi skolas eksāmeni) braukšanas bija kādas 10 reizes, bet tā arī neiemācījos braukt, jo instruktors bija slikts, tad pārtraucu, pēc 7 gadiem atkal sāku likt un viss aizgāja kā pa diegu,visus eksāmenus noliku ar pirmo, ļoti liela nozīme ir instruktoram.
Tiesības ir jau gadu, bet brīžam ir bail par to kā es braucu :D viss vairāk ir bail kad draugs sēž blakus, viņš uzdzen tadu kā stresu.

Man ir līdzīgi kā daudzām - pa pazīstamu ceļu nav nekādu problēmu, vai tas būtu Rīgas centrs, vai lauku ceļš. Nedaudz bailes parādās, kad jābrauc uz kādu vietu Rīgā, kur ne reizi neesmu bijusi, kaut gan tiesības jau 2 gadus un braucu diezgan regulāri.

man pirmais brauciens bija pāris dienas pēc tiesību nolikšanas, cauri visai rīgai un atpakaļ. braukāju vairākas stundas.
sākumā bija jocīgi,tad sāku dziedāt un pārgāja :D

ir tāda sajūta, ka esmu potenciālais avārijas izraisītājs, ka bīstamā situācijā nespētu rīkoties pareizi utml...
Mani gan nomāc doma, ka varbūt esmu to cilvēku vidū, kuriem varbūt nevajag braukt Pārāk nervozi, satraukti... nedroši..

Tieši tāpēc es vēl nekad neesmu braukusi pie stūres un nezinu, vai vispār kādreiz likšu tiesības. :D

Man tiesības ir apmēram 1 gadu.. man ļoti patīk braukt, nesen savā īpašumā dabūju mašīnu, esmu tik priecīga..
Bet kā jau te minēja, nezināmas vietas iedzen stresā :D zināmus maršutus braucu kā lielā.
Gribētos būt mazliet nekaunīgākai uz ceļa, ielīst kādam priekša utt. ( kā parasti dara BMW) :D, bet vienmēr noraustos :D
Un vispār tiesības un auto ir vareni laba lieta, nemaz nevaru iedomāties kā būtu ja man tā visa nebūtu.


Un par to nedrošību - ar laiku pazudīs, tikai jābraukā un viss.
Pati pirmajā dienā, kad dabūju tiesības biju stresā, ka tgd būs jābrauc vienai, es pat biju šokā, ka draugs ļāva man vienai pašai kkur braukt! :D

būs labi, jo vairāk brauksi, jo ātrāk pāries viss satraukums un bailes.Tas ir normāli, ka no sākuma tāds satraukums iekšā, man pašai arī tā bija, bet jo vairāk braukāju, jo paliku drošāka...Tagad jau 6 gadu rullēju ikdienā, nav nekādu problēmu, gan pieradīsi un viss būs ok...Galvu augšā un veiksmi!!!
p.s. vienīgi nepatīk šie apsnigušie ceļi, uz tiem gan nejūtos droša un pārliecināta, kaut gan ikdienā jābraukā pa tiem!!!

Uu, man tiesības jau 3 gadu, bet braucu tikai pāris reizes gadā- kad braucam eirotripos, nomainu draugu un šad tad gālējas nepieciešamības gadījumā pie doctora vedu bērnu. Man bail braukt. Vienkārši liekas, ka esmu stulba blondīne pie stūres, kaut gan draugs saka, ka braucu labi. Ai, visiem laikam nav lemts. Kaut gan ārzemēs braukt man patīk. Ar skaudību (balto) skatos uz dūdiņām pie stūres, zinot ,ka man arī ir auto, bet es braucu ar sabiedrisko :-D

Pirmo nedēļu, kad noliku tiesības, bija mazliet bailīgi (bija sajūta, ka kādam noteikti ir jāsēž blaukus, tā drošāk utt). Bet tas diezgan ātri pārgāja. Katrā ziņā nevilkās tas n-tās nedēļas/mēnešus.
Nu jau tiesības ir 6 gadus, braucu normāli un bailes ir bijušas tikai ļoti retos gadījumos (kad jābrauc pa nezināmu ceļu un lakapstākļi ir briesmīgi).

Braucu nu jau gadu. Protams, kā jau visiem iesācējiem liekas, ka es taču māku braukt. Bet tikt vaļā no pārgalvības var tikai tad, kad gadās kāda šaizīte. Tagad vismaz esmu uzmanīga. Braukt patīk ļoti, parasti visus vedu. Pārliecība nāk tikai ar laiku! Bet sevi neuzskatu par tipisku meiteni ar sarkanas krāsas auto. :) Galvenais ir labas riepas.

Tiesības man ir jau vairākus gadus. No sākuma nebija bailes. Pat patika braukt. Pēc tam manas vainas dē''l cieta cita mašīna, vēlāk mums ieskrēja cita mašīna sānā. Nu, un no tā laika es labāk eju kājām.... Bailes, briemīgas bailes. Vismaz tagad "neraustos", kad braucam pa galveno ceļu un kāda mašīna tuvojas no mazākas nozīmes ceļa un bremzē,lai mūs palaistu.
Laikām pārāk labi sapartu,ar ko mana braukšana var beigties, un kā es apdraudu citus braucējus. Pati sevi par briesmīgi labo braucēju nekad neesmu uzskatijusi. Tagad bailes sev uzticēt mašīnu.

Ai, nevjag tā iespringt. Tu vari avāriju izraisīt, ja dari muļķības - pārāk strauji bremzē, lien iekšā, neievērojot distanci, pārāk ātri brauc, neskaties zīmes utml.
Bet, ja esi nesan nolikusi tiesības, tad nedomāju, ka Tu to dari - tātad avārijām vajag izpalikt. :)

Kā man māsa stāstīja, es pēc tiesību nolikšanas drīzāk biju bravīrīgāka, visu varoša braucēja, nekā raustīga un stresaina. Tas gan izlīdzinājās līdz ar pieredzi.

Vienīgais, kas pēc tiesību nolikšanas braukšanas laikā Rīgā man radīja nepārliecinātību, bija joslu un kreiso pagriezienu aizliegumu nepārzināšana.
Pārslēgt ātrumus un virzīties kustībā jau iemācās autoskolas laikā.

Es personīgi daudzus gadus nodzīvoju ar domu, ka man tiesības nevajag. Vienmēr bija kāds, kas aizvedīs, ja vajadzēs un tētis ar saviem aizspriedumiem pret sievietēm pie stūres arī mani ietekmēja. Nebija tā, ka es domātu kā viņš, ka sievietes pie stūres ir...hmm nu jūs jau laikam saprotat, kā parasti domā daudzi - es tā nedomāju, es vienkārši negribēju izrādīties viena no tām dažām nemākulēm pie stūres, kas arī radījušas šos stereotipus, tāpēc baidījos lūgt, lai tētis mani mācītu braukt. Bet tad, pāris gadus vēlāk, studējot puisis man ieteica dabūt tiesības, jo bija daudz brīvā laika. No sākuma dabūju baltās un viņš mani nedaudz pamācīja, un tad es sapratu, ka man patīk braukt un es GRIBU tiesības. Domāts - darīts. Tiesības man jau ir kabatā :) un esmu priecīga, ka izlēmu viņas dabūt.
Par bailēm runājot - man tās bija ne tikai mācoties braukt, bet arī pēc tiesību iegūšanas, jo ar instruktoru nebija bail nekad - zināju taču, ka viņš neļaus nekam sliktam notikt :D . Arī parkoties starp mašīnām, nevis figūrām, man neviens neiemācīja - ja neskaita tos 2 csdd eksāmena manevrus, no tā man sākumā arī bija visvairāk bail - parkošanās, tāpēc, ja bija jābrauc kaut kur, kur jau zināju, ka būs problēmas ar mašīnas nolikšanu, vienmēr ņēmu līdzi kādu zinošu draugu, kas parkojās manā vietā. Bet tagad jau ir labāk, jo nedrošība ir zudusi, tā kā laika gaitā pati gribēju visu darīt pati, bet tāpat man sēdēja kāds blakus un palīdzēja, ja apmulsu, un tāpēc tagad arī viena braucu bez problēmām! 8) . Manējie man nebaidās uzticēt mašīnu, jo zina, ka es pārgalvības nedarīšu, ja kaut ko nepratīšu, tad lūgšu kādam palīdzību!