Piedošana

paliek vieglāk , piedošanai ir liels spēks. daudzas slimības rodas no nespējas piedot.

ir 2 cilvéki kuriem es nekad nespéshu piedot. nakad un neparko. it ká gribétos piedot, zinu, ka vajag, bet sirdí ir tádas dusmas, pagájushi jau 2,5 gadi, bet... dusmas nemazinás...varbút kádreiz.

Mis Take, ko viņi tev nodarīja?

Man laikam vajag pilnīgi un līdz galam izprast situāciju un apstākļus, lai es varētu piedot...

Zinu, ka noteikti nespēšu piedot vienam cilvēkam, it kā pāridarījums nav nekāds lielais, bet tas mani ļoooti sāpināja!

Lai gan vrb ar laiku...:) Kas to lai zina, kā viss iegrozīsies! :) Bet tagad noteikti nespētu piedot.

tie ir mans bijushais un vinja mamma. vinja mamma man pabojája dzívi :)
pédéjais (bet tieshaam ne vieniigais) piliens bija tas, ka mani veda uz slimnícu, es zvaníju vinjam, ka ir ljoti slikti, uz ko vinjsh pateica, ka nevar atbraukt, jo mamma nelaizh, - vinjam bija atvaljinájums, un vinjsh bija ciemos pie mammas, vinjam 30 gadi... jápiebilst - diagnoze nopietna,es varéju nomirt, bet vinjam bija vienalga, ar mani toreiz bija cilvéki, no kuriem es to nemaz negaidíju- naudu, drébes utt. man atveda tolaik pilnígi sveshi cilvéki...

kopsh ta laika es savádak skatos uz cilvékiem un dzívi.
já, kad zvaníju, dzirdéju, ka mamma saka - da vinja tikai télo, vinjai nevar bút slikti.

Es mācos piedot. Esmu gandrīz piedevusi padsmit gadus auklētu aizvainojumu. Un šobrīd cenšos piedot kādu salīdzinoši nesenu pāridarījumu. Es atkal turu sevī aizvainojumu, tas mani nospiež un ir kā ļoti smaga mugursoma, kas neļauj enerģiski doties uz priekšu. Bet ir jāpaiet laikam, jāmainās man un jāmainās tam cilvēkam, lai es spētu viņam to piedot. Man patika tajā rakstā teiktais - bieži vien ir jāpiedod nevis to citu cilvēku dēļ, bet sevis paša. Lai tiktu vaļā no tās smagās mugursomas.

Jā, ir lietas, kuras nevaru piedot, bet drīzāk sev pašai nevis citiem. Zinu, ka vajadzētu tos notikumus un cilvēkus palaist vaļā, aizmirst. Bet nespēju piedot sev to, ka pieļāvu ko tādu, ka neredzēju iespējamās sekas, ka biju pārāk naiva. Joprojām domājot par tiem diviem cilvēkiem, ir kamols krūtīs - dusmas, aizvainojums. Ilgi domāju, ka tās ir uz viņiem, vēlāk sapratu, ka pašai uz sevi. Un tikai tagad, pēc vairākiem gadiem, es saprotu, ka tie cilvēki nav tādi, kādus biju iztēlojusies, ka būtībā man nav par ko pārdzīvot. Taču nespēju to palaist vaļā.

esmu piedevusi vairākiem cilvēkiem. un esmu pamanījusi, ka piedodot citiem, tava dzīve tikai iet uz augšu un pašu nepiemeklē tik daudz negatīvā, jo mēs daram un domājam labu. ja tu cilvēkam neesi piedevis, tad tu jeblurā mirklī būsi spējīgs viņam iedzelt, kko sliktu pateikt, slikti uz kko reaģēt, kas pēc tam tev vēlāk pašam atspēlējas. mēs tad nēsējam līdzi tādu milzīgu negativismu

ir lietas,ko cilvēki nav pelnījuši,lai piedod!

Es nevaru piedot savai kādreizējai pamātei, pat pēc 7 gadiem. Kopā ar viņu tētis nodzīvoja 10 gadus, un tie nebija paši labākie gadi. Šaubos arī vai tuvākajā laikā varēšu piedot, varbūt kādreiz, kad paies vēl kāds laiks.

Aktuāla problēma....pavisam nesen kāda persona pret mani izrīkojās ļoti neglīti un apvainojoši, joprojām grūti to pieņemt,ka cilvēks izrādījies tik zemisks un ...jā, aprēķinātājs līdz pēdējai vīlītei...domāju,ka piedot ir labi,defaultā :D un ka man to noteikti vajadzētu, atlaist to cilvēku un viņa nodarījumu,lai jau..galu galā, es tikai maitāju savus nervus atkal un atkal atceroties tās epizodes, bet mans prāts nespēj to izslēgt....un es jūtu tikai lielas dusmas

Es vēl aizdomājos, ka gadās taču tā, ka viens par visām varītēm cenšas piedot, atrast izskaidrojumu, attaisnot, bet tam pāridarītājam patiesībā ir pie kājas - viņam šī piedošana nav vajadzīga. Bat no otras puses piekrītu Nazim, ka daži nav pelnījuši, lai viņiem piedod. Tad kā ir - mēs piedodam sevis vai tā otra dēļ?

bet reizém pat sevis délj piedot nesanák, jo vnk pateikt, es piedodu - tas nebút nenozíme piedot!

Es cenšos piedot visu, bet reti, kad kaut ko aizmirstu.
Tēvam gan nespēju piedot, un nedomāju,ka spēšu, lai gan ar aizvainojumu mirt arī nevēlētos, jo cilvēki tomēr ir dažādi.

Patiesībā es daudz ko esmu piedevusi, tāpēc cilvēki mēdz palikt nekaunīgi un to izmanto. Tomēr arī muļķe es neesmu un līdz ar to esmu izslēgusi šādus elementus, kas uz mana rēķina mēģina celt savu pašapziņu vai vēl nez ko, no savas dzīves.
Jā, kā jau te stāstīju citā diskusijā, pēdējā laikā piedošanu uzskatu par lielu dāvanu, ko arī saņemot novērtēju.

Es piedodu, bet aizmirst nu nekādi nevaru. Parasti kaut kāds aizvainojums vienmēr grauž, tāpēc vienkārši izvairos no cilvēkiem, kas jau reizi ir smagi pievīluši.

Es ļoti bieži piedodu cilvēkiem, un viņi to izmanto. Pateikt es piedodu ir viegli, bet patiešām tā domāt ir grūti, īpaši, ja tev ir iespļāviši dvēselē...

Pateikt es piedodu ir viegli, bet patiešām tā domāt ir grūti, īpaši, ja tev ir iespļāviši dvēselē...

tieši sobrīd apsveru, vai tiešām spēšu piedod, pēc kārtīga spļāviena gan dvēselē gan sejā.

Sen nebiju bijusi tik aizvainota un sapināta. Zinu, ka ja pagriezīšu muguru un aiziešu mana džīve mainīsies, cik ļoti uz labo vai slikto nezinu, bet mainīsies noteikti. Ja palikšu, atkal būšu sabradājusi sevi un tam otram cilvēkam būšu parādījusi, ka jorpojām nespēju aiziet.


Ir bijušas lietas, ko nespēju piedot un ir lietas, kas aizmirstās pašas. Lai cik ļoti censtos piedod, es laikam esmu tas cilvēks, kas aizvainojums tur diezgan dziļi sevī, un palaist ir ārprātīgi grūti !

man gribas piedot sev, ka es nespēju piedot citiem.. jo no visas šīs nespējas piedot, vislielākais posts ir tieši man.

Piedot nozīmē atvērt cietuma durvis, lai kādu atbrīvotu, … un atklāt, ka tu pats biji ieslodzītais.