Kaut kā aizķēra Libras rakstītais. Es ticu, ka mums katrai ir tas, ko varam "panest". Ja dzīve lutina, tad esam pārāk vājas, lai ķepurotos bez tās palīdzības. Ja nemitīgi jāpārvar grūtības, tad mēs ar to tiksim galā, tāpēc tās arī tiek sūtītas. Un, jo vairāk cilvēks "aug", jo grūtāka dzīve viņu sagaida. Nākošā dzīve ir pakāpi sarežģītāka par to, ko jau esam vienreiz izdzīvojuši.
Runājot par vīriešiem un dāvanām, man pašai ir bijušas attiecības, kur gribēju saņemt vairāk. Ka izšķīrāmies un "tikai draugu" statusā devāmies kopā brokastot, viņš atzinās, ka visvairāk viņu kaitinājis tas,ka man nevarotneko dāvināt. Es smējos, ka tā noteikti nav, taču viņš nepiekrita. Redz, mani, savukārt, kaitināja, ka viņš, ja es skatījos uz kādu preci, jautāja : "Gribi?"
Protams, ka uzreiz atcirtu, ka negribu. Vajadzēja tikai pajautāt savādāk vai arī nopirkt bez jautāšanas, taču viņš to nedarīja.
Šis draugs dāvina ziedus ļoti bieži, arī augļus nes, jo man tie ļoti garšo. Ceļojumu tāpat vien ir apmaksājis 1x, bet arī tad es ilgi spurojos pretī.
Ja es biežāk paklusētu, tad biežāk arī tiku pie dāvanām:)