Mana situācija ir ļoti sarežģīta un ar man vēl nezināmu iznākumu...
Sākšu no sākuma - esmu ar draugu kopā jau 7 gadus, gaidām bērniņu... :)) Viss varētu šķist skaisti un laimīgi?! Nē, tā dzīvē nenotiek. Tikko uzzināju, ka mani viņš ir krāpis... Bērniņš mums vēl nebija pieteicies. Bebīti ļoti ilgi gaidījām, plānojām. Man ļoti sāp sirds, ka viņš man tā spēja nodarīt pāri, jo likās, ka nē, nu viņš jau tā nekad nedarītu... Es būtu jau tajā pašā brīdī no viņa aizgājusi, ja vien nebūtu šis bet... - mēs dzīvojam kopā, viss mums ir kopīgs, es strādāju pie viņa, pie viņa ir mani nākotnes plāni un cerības, jo esmu pilnībā atkarīga no viņa. Iet dzīvot pie mammas? Nevaru, jo tad nākas pamest darbu un nav ienākumu... Bet par bērniņu ir jādomā. Ko par to visu saka viņš? Vēl tā īsti nezinu, jo tagad katrs esam savā pilsētā, vispār nesazvanamies, viņš tikai nemitīgi atkārto to, ka nekad neatstās savu bērnu novārtā, viņš par viņu vienmēr rūpēsies un aiziet prom man neļauj....
CCeru, ka saprotat to visu domu.... Itkā dēļ bērna arī negribās palikt kopā, bet es nespēju aizmirst tādu nodevību, piedot jā varu, bet aizmirst nekad. Tas mani grauzīs visu laiku...
Padalieties ar pieredzēm, padomiem un ieteikumiem.... PALDIES