šobrīd man ir periods, kad nākas zaudēt tuvu cilvēku. es dzeru un man ir pie dirsas ka šeit daudzi paņirgs par kārtējo attiecību sabeigto sievišķi. Bet ir tik hujova pzaudēt cilvēku ar kuru esi gadiem kopā bijusi tik tāpēc ka viņam vajag labāk sievieti kurai vajag materiālās lietas nekā garīgās jā viņš labāk izvēlas tādu kura viņam kāš naudu nekā tādu kura vēlas mīlēt un būt mīlēta, jo viņš negrib ģimeni neko pēc kā bieži tīko parasti cilvēki, es zinu ka esmu pati darījusi daudz ko sliktu viņam tas ir kā uz nerviem kāpusi bet ne mazāk kā viņš un tagad man ir tāds morāls sagruvums ka esmu aizmirsusi pat pozitīvās domāšanas nepieciešamību sēžu un slapinu asaras uz klavietūras vai kā tos burtus sauc. man ir apnicis domāt par to ka esmu pielāvusi tik daudz kļūdas un jūtos tā, ka esmu visu sačakarējusi, bet cenšos saprast ka arī viņš man ir daudz darījis pāri un vienalga es nobeigšos no vainas apziņas.
kāpēc esmu tik daudz gadus pavadijusi ar cilvēku kuram pat nav vajadzējis neko nopietnu unkāpēc esmu tik stulba ka esmu tāda nervu pisēja? vai tiešām zemapziņā sēdēja tā doma ka šis cilvēks tāpat negrib neko nopietnu un tāpēc es arī devu pretī viņam kā vien mācēju? karo4.... vnk..dirsā
375
