piedošana

es nepārspīlēju. vienkārši nezinu nevienas attiecības, kurās problēma būtu - nenolaists poda vāks (lai gan neapšaubu, ka tādas ir)... diemžēl problēmas ir krietni lielākas... un tās laulības, kuras ilgst 30, 40 un 50 gadus ir gājušas cauri dzeršanām un krāpšanām... un man ir liels prieks, ka zinu tādas laulības, kuras to visu ir izturējušas.

protams, visam pienāk tā robeža, bet šodien tā robeža jau ir - mana nokrita rozā brilles, nav dzirkstelīte.

p.s. un vardarbību un krāpšanu neatbalstu, es atbalstu to, ka jāmeklē ir iemesli, risinājumi, nevis... vienkārši jāpagriež mugura un jāaiziet.

tikai ir jautājums, vai ir vērts izturēt izturēšana pēc, ja pa to laiku tu tiešām varēji būt laimīgs vēl 5 citās laulībās.

pārsvarā tā izturēšana notiek, jo abiem ir bail palikt vieniem vecumdienās. bet līdz tām vēl jānodzīvo.

varbū ar laiku mans viedoklis mainīsies, bet pagaidām es neuzskatu, ka ir vērts kaut kādas mistiskas laulības dēļ ciest un dzīvot tā, ka tevi visu laiku kaut kas grauž no iekšpuses.

Oi, es gan neuzskatu, ka ir vērts baigi cīnīties un iet cauri krāpšanām, dzeršanām un citām atkarībām tāpēc, lai pēc 50 gadiem varētu teikt - jā, mums ir lieliskas attiecības, mēs viens otru tā mīlam, daudz kam esam izgājuši cauri. Līdz tiem sirmajiem gadiem var arī nenodzīvot... un tās laimīgās vecumdienas var arī nesagaidīt. Tad kāpēc atlikt būšanu laimīgam uz kaut kādu tālāku brīdi, kas var nekad nepienākt? Kāpēc sev to nodarīt? Neuzskatu, ka vīrs - krāpējs, dzērājs utt. ir pelnījis, lai sieviete viņu mīlētu stiprāk par sevi pašu. Kas tā par necieņu pret sevi? Protams, ja sieviete pati ir laimīga šādās attiecībās, kur ir nepieciešams cīnīties un meklēt risinājumus, tad jau viss ir ok. Noteikti ir arī šādi attiecību modeļi.

Piedod, bet neaizmirst - manās acīs tā neskaitās piedošana. Lai piedotu, ir jāpiedod un jāpalaiž vaļā tā nodevība, vai kas nu tur ir tāds, ko kāds izdarījis. Ja tu piedod, bet tas tevi no iekšienes grauž, vai tu kādu citu grauz, tad tā toč nav piedošana. Otrkārt, krāpšana jau nu tiešām nav nejauša. Es nevarētu piedod krāpšanu, sišanu. Es nezinu, cik ļoti mani kaut kā citādi "jānodod", lai es nepiedotu. Tiešām nezinu. Ā, nu ja noceļ manu mīlestību :D vai nošauj manu suni, piemēram :D

Piedod, bet neaizmirst - manās acīs tā neskaitās piedošana. Lai piedotu, ir jāpiedod un jāpalaiž vaļā tā nodevība, vai kas nu tur ir tāds, ko kāds izdarījis. Ja tu piedod, bet tas tevi no iekšienes grauž, vai tu kādu citu grauz, tad tā toč nav piedošana.

Šim es pilnībā piekrītu!

Agrāk teicu, ka nekad nevarēšu piedod savam mīļajam krāpšanu, bet tas notika. Pats man pateica. Piedevu. Nedomāju par to un aizmirsu.