Drausmas, meitenes, šitais ir tik sāpīgi, ka ne ar ko nav salīdzināms- atteikties no lielās mīlestības. Vienreiz viņš no manis atteicās (jo uzskatīja, ka bez viņa man būs labāk, ka nezin, vai ir spējīgs mainīties tik daudz, cik ir nepieciešams, utt), es toreiz domāju, ka viņš mani nemīl. Ļoti pārdzīvoju, taču, kad uzzināju patiesos iemeslus viņa rīcībai (viņa labākais draugs dzērumā iztarkšķējās :D ), ir vēl grūtāk atteikties, zinot, ka viņš mani arī mīl..
Taču ar otru puisi mēs bijām draugi, līdz viņš manī iemīlējās. Viņš ir pacietis redzam to, kā es pardzīvoju, esmu laimīga, u.c manas visdažādākās emocijas sakarā ar otru puisi, un tik un tā palika līdzās. Es noteikti neesmu pret viņu vienaldzīga, es noteiktu gribētu sev tādu puisi kā viņš, ja vien nebūtu otrā..
Varetu jau mesties ar pilnu klapi mīlestībā, taču, ja nekas tur nesanāks, vai otrs puisis vēl būs ar mieru palikt līdzās, justies kā rezerves variants?
Jūtos druasmīgi, katru dienu arvien iztukšotāka..