Man laikam ir otrāda situācija. Es sāku just, ka mums ar draudzeni arvien mazāk kopīgā un mazāk par ko runāt. Mani interesē saturīgākas sarunas par nopietnām tēmām arī nevis tikai mūžīgā ākstīšanās un randiņu detaļu atstāstīšana. Nav jau jārunā tikai par dzīves jēgu un jaunākajiem tehnoloģijas brīnumiem, bet, ja jūti, ka visu laiku tik tuvajam līdzcilvēkam kā pirms 6 gadiem, tā joprojām galvā ir tikai puiši, puiši un puiši, tad tā sajūta ir tāda, kāda viņa ir. Man tās sarunas par krāniņiem sen jau vairs nav aktuālas. Un viņas priekšā es jūtos nedaudz vainīga. Nezinu, par ko. Varbūt par to, ka viņu esmu sākusi vērtēt zemāk. Žēl vien kopīgi pavadītā laika un kopā piedzīvoto piedzīvojumu. Pirms gadiem likās, ka dzemdēsim abas kopā un novecosim. Bet laikam viss mainās ar laiku.
Bet labi, ka man ir vēl 2 labākās draudzenes un ar viņām var gan vīriešus aprunāt, gan uz teātri aiziet, gan uz kādiem kursiem vai semināriem, gan ar izlasīto literatūru padalīties, gan ākstīties un gāzt podus, gan izdejoties un iztrakoties, gan sportot kopā, gan sirdi izkratīt. Visu var. :D
264
