Varbūt esmu naiva, bet gribas ticēt, ka bērni, jau puslīdz apzinīgā vecumā, novērtē vecāku rūpes un to, ko vecāki spēj sniegt, pat, ja tas nav krutākais telefons un brendu drēbes.
Protams, ka vecāki grib sniegt bērnam visu un vēl vairāk, bet reālā situācija ir tāda, kāda ir, bērniņi mēdz pieteikties arī neplānoti, kad vecākiem nav viss, ko viņi gribētu un nevar zināt, vai kādreiz maz būs piepildīti visi sapņi. Es, piemēram, nezinātu, ko atbildēt, ja pēc gadiem man būtu bērns, kurš pajautātu, kāpēc nepaturēju pirmo bērniņu un viņam tagad būtu lielāka māsiņa vai brālītis, ar kuru kopā spēlēties. Ko man teikt? ''Zini, bērniņ, mammai nebija jaunākais bembis un piecistabu dzīvoklis, tāpēc taisīju abortu, jo tas bija prātam neaptverami, ka bērniņu varētu audzināt vecāki, kuriem nav divas augstākās izglītības, dzīvo īrētā dzīvoklī un nepelna 5000 mēnesī. Un nedod dievs, kādreiz pietrūktu naudiņas un būtu jāaizņemas.''