Atcerējos, manējais arī dažreiz pasūdzās, ka es tik emocionāla. Bet tur neko nevar padarīt - tāda esmu jau no bērnības. Pirms pāris dienām šis ienāk istabā, kur es sēžu un raudu. Viņš prasa kas man, es - 'es jau trīs dienas neemsu raudājusi baaaaaaahhh ;(' Tad gan viņš vienkārši sāka par mani smieties :D Bet man vajag tik maz lai būtu superpriecīga, vai īsta nelaimes čupiņa :D