Attiecības ar mammu

Man labas... citreiz kad vajag varu parunāties un izrunāties... nekad neatteiks atbalstu... :)

Mamma man ir tuvākais cilvēks, vislabākā draudzene, kurai stāstu pilnīgi visu, tāpat arī viņa man daudz ko uztic.

Piekrītu apgalvojumam, ka attiecības uzlabojas ar katru gadu arvien vairāk no tā brīža, kad sāk dzīvot atsevišķi no vecākiem.
Man attiecības ar mammu ir ļoti labas, bet ar saviem pārdzīvojumiem īpaši viņu neapgrūtinu. Tādām sarunām man ir draudzenes. Mamma man ir mamma nevis druška. :)

Man ir ļoti labas attiecības ar mammu,protams,ir arī savi kašķi,bet vispār ir tiešām foršas. Mēs esam gan māte ar meitu,gan draudzenes.
Un jā viņa zin gandrīz visu(arī par manu privāto dzīvi)
Prasu mammai padomu,protams, un stāstu visu,ko vēlos pastāstīt.
Arī citreiz varam nosmieties līdz asarām(manai mammai bieži sanāk nofeilot :D)

Man labas, tā kā satieku vidēji viņu reizi mēnesī, tad arī izrunājam kā viņai gājis, kas man jauns, bet parasti izrunājam visu, kas noticis par iepriekšējo laiku, tomēr sirdi parasti neizkratu. Kā arī mamma nejaucas manā dzīvē, jo zina, ka esmu izaugusi un man jau sava dzīve, kas ir ļoti labi.

Izcelšos - ne dzīvojot kopā, ne atsevišķi attiecības nav bijušas īpaši labas. Padomus neprasu, par dzīvi nerunājam. Nezinu par ko mēs vispār runājam - tikai tā virspusēji kā iet utt.

Man ir tieši tā pat kā Mežāzei, mamma ir mans tuvākais cilvēks un mums ir ļoti labas attiecības

Mamma ir mana mamma, bet viņa noteikti nav mana labākā draudzene. Mums attiecības ir draudzīgas, bet nekad neesam bijušas "uci-puci, bučiņas, apskāvieniņi, sazvanīšanās katru dienu" utml.

Es vispār nevienam cilvēkam nestāstu visu un neraudu uz pleca. Savas problēmas risinu pati vai ar kādu konstulējos lietišķā veidā :)

Šādas attiecības mani apmierina.

ar mammu labas attiecības. tikai man nenormāli sāk kaitināt tas , ka viņa visu laiku ir pesimiste un negatīvi noskaņota. visu laiku īd un čīkst. nekas nekad nav labi.

Mana mamma ir...mana mamma. Mums ir labas attiecības, taču viņa ir mana mamma, nevis mana labākā draudzene. Protams, ja es zinu, ka mamma man varētu palīdzēt, tad jautāju viņai padomu, taču nav tā, ka stāstu viņai visu no A līdz Z par savu dzīvi. Neizjūtu pēc tā nepieciešamību.
Zinu, ka viņa mani vienmēr atbalstīs un nekad neuzspiedīs savu viedokli kā vienīgo pareizo.

Agrāk mūsu attiecības bija nu ļoti sliktas. Katrai sava tasnība, katrai savs viedoklis un bieži radās strīdi. Tagad viss ir iegrozījies uz labāko pusi- parunāties varam, bet tomēr mūsu attiecības ir daudz maz neitrālas.

Mīīīīīīīlu savu mammu, labāku nav iespējams vēlēties :) Viņa ir pirmā, kurai zvanu pastāstīt jaunumus. Tiekamies 2x gadā (dzīvojam katra savā valstī), bet sazvanamies vai sarakstamies katru dienu.

attiecības labas, bet ne tuvas.
par savām sirdsāpēm nestāstu un par dzīvi nerunājam, priekos un bēdās nedalos.

Ar mammu attiecības ir ļoti labas. Nav gluži tā, ka stāstu pilnīgi visu, bet ļoti daudz viņa par mani zina. Un arī man viņa stāsta.

Ar savu mammu nerunāju jau 1/2 gadu... bet protams mīlu viņu, bet ta nu ir sanācis

Pievienojos tām,kurām attiecības ar mammu uzlabojušās pēc manams pārvākšanās.
Bet jā..intīmas lietas nerunājam, manas attiecības nepārspriežam, bet par visu citu - brīvi runājam. Neraugoties uz to,ka dzīvoju atsevišķi, pusdienas eju ēst pie vecākiem, tad bieži vien ir tāka no darba ieeju, ja kas atgadījies, vai sasāpējies, ienākot dzīvoklī sāku bimbāt gaužas asaras un viņa vienmēr "izkodīs",kas par vainu.
Tagad,kad remontējam dzīvokli un pērkam mēbeles, sad tad sanāk,ka mēneša beigās naudas nepietiek autoskolas braukšanai uut. Vienmēr palīdz.
Kad draugs darbā, tad es varu nosēdēt visu dienu pie viņas un mēs esam izsmējušās, izrunājušās, katra ar savu sāpi cīnamies, bet kopā abas izdomājam,ka būs oke.
Tā,kā es dzīvoju 5 minūtes no vecākiem, tāpat vakaros,kad draugs darbā sazvanamies un stundu notarkšķam.:D

ChicaBom,
un nemaz negribas ar viņu parunāt?

Gribas jau, bet nav iespējas, jo viņa ar mani nerunā, esam sastrīdējušās ...:(

ChicaBom,
domāju, ka jums abām būs ļoti forša sajūta, ja tu parkāpsi sev pāri un piezvanīsi.
iedomājies, ja nu rīt ar viņu, nedod dievs, kaut kas notiek un tev NEKAD nebūs iespējas viņai pateikt, ka mīli viņu??!!

pa pus gadu emocijas parasti ir jau pietiekami norimušai, lai, ja ne piedotu, tad uzkausītu...