Sāpīte

Ar vīru bieži sanāk strīdi tieši tā dēļ, kurš pirmais piekāpsies un kurš attiecībās būs noteicējs. Bieži izjūtu viņa vēlmi pabāzt mani zem tupeles, jo redz vīrietis ir ģimenes galva. Mani tas pagalam neapmierina, tāpēc strīdos pretī un cīnos par savu vietu zem saules. :D Parasti tas beidzās ar stipru kašķi. Es viņam nevaru ieskaidrot to, ka attiecībās abiem jābūt līdzvērtīgiem (nu un ka es tagad esmu bērna kopšanas atvaļinājumā). Jā, man ir niķis paturēt pēdējo vārdu. Taču ir tik grūti pārkāpt sev pāri un paklusēt īstajā brīdi! Kā jums šķiet, kā jūs rīkotos, vai piekāptos mīļā miera labad, pārkāptu sev pāri? Tādos brīžos man šķiet, ka es sevi laužu.
Lūdzu, par šķiršanos nerunāt. Visādi citādi attiecībās vis ir labi - esam viens otram gan labākie draugi, gan mīļotie cilvēki. :)