Pievakare,
es neesmu ticīga, bet no nāves baidos tāpat kā no jebkura iespējama nelaimes gadījuma, jo es sevi ļoti mīlu un negribu, lai notiek kas slikts. Nāve jau nekad nav skaista, vai nu tu mutes bļodā noslīksti, vai miegā sirds apstājas.
Tā kā nav neviena, kas pastāstītu, kā tad īsti tu jūties, kad mirsti(cik vispār ilgs ir šis process un vai to apzinās, vai tas ir kā gaismu izslēgt- viensklikšķis un čušš? ), man bail, jo bail no visa nezināmā.
Protams, katru dienu nedzīvoju ar domu, ak jel, kas nu būs, kā nu būs, arī tad , kad vienu ziemu pār mani krita ledus kluči no 5stāvu nama jumta, par laimi pa galvu netrāpīja, bet tajā brīdī arī bail nebija, tikai viena doma - tik tiešām šādi nomiršu?!
Vārdu 'nebūtība' es neizmantoju, bet ar to saprotu sinonīmu nekurienei. Pazust.