Shajaa briidii aptveeru, ka mani sasniegumi, kas neapshaubaami buus, veel ir priekshaa un ka ir nepiecieshams daudz vairaak straadaat ar sevi.
Vieniigais, ko speeju iedomaaties - kad paarvaacos no vienas dziivesvietas uz otru, mamma mekleeja jaunu beernudaarzu. Mani gribeeja pieteikt vienaa, neesmu paarliecinaata par notikumu gaitu, bet vai nu atteicaas vai vienkaarshi kaut ko nokomenteeja, laikam gan rupjaa formaa, jo mamma, maajaas paarnaakot, raudaaja. Iemesls bija tas, ka es daudz labaak runaaju krieviski (arii pirmais beernudaarzs man bija krievu, vispaar pirmaa valoda taa ir). Taapat atceros, kaa uz mani sakliedza (varbuut vienkaarshi aizraadiija, bet es beerna praataa paarpratu) 1. klasee, sakot, ka citiem arii ir jauktas gjimenes, bet citi daudz labaak prot latvieshu valodu un ka tas nav attaisnojums. Saakot ar.. nezinu, kuru klasi, bet jau 5. mans miiljaakais priekshmets par 10000000% bija latvieshu valoda. Lai arii nekad neesmu tikusi uz valsts olimpiaadeem (un tas nekad nav bijis mans meerkjis), tomeer teetis priecaajaas par katru olimpiaades diplomu, ko atnesu gandriiz vai katru gadu, skolas vai pilseetas meerogaa. Tas man taa.. iespiedaas atminjaa.