Mani reiz čalis pameta, jo negribēju ņemt viņa dārgumiņu mutē. C'mon - man bija 16. Ja godīgi, es vienkārši baidījos viņam netīšām iekost vai sākt rīstīties. Bet nevarēju takš viņam to teikt - nē, kur nu! Tā nu šis aizpeldēja tālēs zilajās. Man no tā visa ir palikušas tikai patīkamas atmiņas (dažas) un trauma no blowjobiem uz visu mūžu, jo džeks gribēja mani uz to piespiest. Drīz pēc tam uzradās vēl viens čalis, ar kuru tieši tā iemesla dēļ, ka sakautrējusies biju, tā arī netiku līdz gultai. Tagad, tiklīdz kāds atļaujas man to palūgt, man ir spuras gaisā, jo šķiet, ka džekam to vien vajag. Protams, savam draugam es to daru... reizēm, kad mani ir labs garastāvoklis, bet trūkst jebkāda skila tajā lietā, tāpēc man ir vēl lielāki kompleksi.
Bet, par cik es neesmu uz mutes vai pieres kritusi, es tomēr pamanījos arī konkrēto džeku iedzīt kompleksos. Pēc 4iem gadiem to kretīnu satiku. Manā galvā uzreiz nobrieda plāns. Nebija grūti viņu dabūt gultā, jo, par cik man vairs nebija sešpadsmit, es biju apguvusi savaldzināšanas mākslu. Tad nu es skaidri liku šim saprast, ka nebūs nekādas drāšanās, kamēr viņš nebūs sabučojis manu kaķenīti. Šis vēl nosmējās, ka esot eksperts un tā. Bija jau arī, nemelošu. Tomēr es ņēmu talkā savu spītu, dusmas un izturību. Izlikos, ka neko nejūtu. Visu laiku teicu, ka nepareizā vieta. Beigās vienkārši piecēlos un aizgāju mājās, pirms tam paķerot līdzi pa ceļam iegādāto, neizdzerto šampja pudeli. Čalis palika nesaprašanā, izskatījās ļoti skumjš un apkaunots. Gluži kā es toreiz. Eh, saldais atriebes dzēriens.