Izrunāties

Vienmēr izrunājos ar savu vīru,jo viņš ir pirmais,kas redz,ja mani kaut kas nomāc!
Pēc tam noteikti tā ir mana ģimene!

Vēl ir tā,ka mūsu nemaz nav,un viss šis forums ir vienīgi balsis tavā galvā,un tu pati šo forumu esi izdomājusi sev.

Ar breinfakeru ik pa laikam. tb - psihoterapeitu....daudz labāk par draudzenēm vai vīriešiem. Pirmkārt, nav ko frenģikus apgrūtināt, otrkārt - pa lielam lētāk...

Man arii ir taa,ka nav neviena ar ko gribeetu izrunaaties ,pastaastiit visu ,kas uz sirds,nu taa "po dusham"..
Parasti ,kad kkas nomaac,pazvanu mammai,parunaajos ,pastaastu ,un paliek vieglaak.
Ljoti Tevi saprotu,jo man tagad taads posms,kad esmu apjukusi,apmaldiijusies visaa,ko gribu ,ko dariit,kaa pareizaak riikoties.. Iekshaa taada sajuuta,ka gribu vnk izkratiit sirdi,lai redz no malas to visu ,lai reaali dod kaadu padomu.
Shodien mazliet parunaajos ar vienu draudzeni,vinja vismaz saveejaa,latviete.. It kaa palika neeedaaudz vieglaak,tachu man biezhi ir taa ,ka ja mani kkas nomaac un ir kkaadas probleemas,es varu izstaastiit ,tachu parasti pajokoju veel it kaa par to,jo laikam gribas "nosleepties" no realitaates.
Kas Tevi nomaac?

Ir daudz problēmu, viena rodas no otras. Viss jau sākas ar to, ka es ļoti nepatīkamā veidā zaudēju bērnības draudzeni un līdz ar to uzticību cilvēkiem. No tā, ka es biju skumja dēļ tā, cieta arī manas attiecības. Līdz ar to arī manas darbaspējas un mērķi, rokas nolaidās.
Pašlaik cenšos visu savu niknumu un skumjas salikt darbā un mācībās, mazāk tad ir jādomā par to, ka tiešām jūtos slikti. Bet gadās tādi vakari kā šis, kad vēlu naktī atkal viss nostājas acu priekšā.
No vienas puses zinu, ka tā ir manis pašas vaina, ka nemāku un ngeribu uzticēties cilvēkiem, bet uzticība laikam ir tas, ko, ja pazaudē, nekad nevar atgūt.

var atgūt, var! Ja ticēsi sev(un pirmkārt sev, nevis citiem), tas notiks agri vai vēlu;)! Uzticēšanās ir pamatu pamats jebkam! Nedomā par to, ļaujies visam, kas ar Tevi notiek, galvenais nepretojies un nebaidies. Neieciklējies - Tu pat iedomāties nevari, cik pasaule ir elastīga!

Nevienam nestastu nekad neko.. Virspuseeji jaa, bet tak nevienu cilveku tavas beedas neinteresee, visi uzskata, ka vinu probleemas ir svarigaakas..
es paklausosuuziku, kuru dievinu, papinksku, ja gribu... Un uz briidi paliek vieglaak...

Es apzinos, ka var atgūt uzticību. Bet manā pieredzē nav neviena gadījumā, kad mans mēģinājums atkal sākt uzticēties, būtu vainagojies panākumiem. Tāpēc arī ir tik grūti pašai ar sevi tik galā, jo it kā tu apzinies ar prātu, bet iekšēji kaut kas attur un tad nevaru tikt pāri.

ja atvērsi savu sirsniņu un tiešām ļausies - uzticēsies, tikai tad tas būs pa īstam un tikai tad pat tas, ja Tavu uzticību nodos, Tevi nesāpinās. Maza jau jēga tiem tekstiņiem, ko mēs te muldam, bet es zinu, ka viņi kaut kur varbut aizķeras un īstajā brīdī nedaudz piebērs paātrinājuma pulveri:) Bet es droši zinu, tiešām notici man, droši zinu, ka uzticēšanās atmaksājas vienmēr! Ar galvošanu! Pat ja tiek pievilta, vienalga atmaksājas! Vairāk kā jebkas cits šajā pasaulē!

nu, taa. teikshu ka pusmēnesi atpakaļ man galva bila patrpildīta ar problēmām, jautajumiem, nesaprašanu ko lai talak dara, es jutos vientuļa katru vakaru, draudzenes it ka ir, bet likas nav verts viņam kautko stastīt, mūzika, jā mūzika mani glāba, ta ka dzivoju pašā centrā, vienkarši uzliku austiņas un gaju pastaigaties gar krastmalu, pilna ar pardomam, visur apkart kompanijas iet tuset, pariši, likās kas ar mani nav kartiba, kapec esmu viena? tad vienu dienu man ta izbesija ka galva kūp no problemam ar kurām pašai kautka jatiek galā, un blakus nav tuva cilvēka kurš atbalstītu, ka es vienkarši paņēmu tukšu kladi un visu kas uz sirdz izliku uz papīra, uzrakstiju visu kas mani kaitina, kas trauce justies brivi un priecīgai. Jautajumu pēc jautajuma kas mani uztrauca.
Ticiet man es biju tas cilvēks kas nekad nesaprata personigas dienasgramatas jēgu! bet apmēram pēc kādām divām dienām jautājums pēc jautājuma sāka atrisināties, es biju tik parsteigta. tkad viss atrisinājās es vienkarši tās lapas izmetu. bet tas bija tik neizsakams atvieglojums!!

Meitenes viss ir tikai mērķos.Mēķi dod motivāciju.Motivācija=enerģija.Nezini,kur vēlies nokļūt nav motivācijas tātad nav enerģijas un esi uz vietas pelēkā stāvoklī.Tas,kurš zin kur vēlas nokļūt nepaliks uz vietas vai neslēgs atpakaļgaitā,respektīvi nekoncentrēsies uz šķēršļiem,bet vienīgi uz iespējām un risinājumiem;)Tiklīdz sāksiet skatīties vienīgi uz priekšu dzīve uzreiz citās krāsās būs:)

Iedomājieties priecīgas skrējāt vecmammai nesāt raušus,paklupāt..un ko tālāk? Protams piecēlāties un aizskrājāt tālāk.Vēlreiz paklupāt,bet atkal uz priekšu.Un viss pēc laika jau dzerat tēju un ēdat raušus:D A reāli jūs paklupāt apsēdāties un sākāt sevi zāģēt,ai jaunās zandales saplēsu.Ai dzīve ir netaisnīga,nafiga tā vecmamma tik tālu dzīvo,ai padzīvošu te nedēļu/mēnesi/gadu mežā tepat uz soliņa pažēlošos sev,varbūt sagaidīšu kāds garām ies tiem visiem savas bēdas izstāstīšu,tie man līdzi visi jutīs,kā ar raušiem apgāzusies esu uzreiz labāk jutīšos.Sapratāt morāli?:D Nevajag uz tā soliņa palikt vai aiziet mājās tikai tapēc,ka paklupāt.

piekritu!
pilnigi

Nevienam nestastu nekad neko.. Virspuseeji jaa, bet tak nevienu cilveku tavas beedas neinteresee, visi uzskata, ka vinu probleemas ir svarigaakas..

+++

es runājos ar sevi domās, skatos bēdīgas filmas un mūziku. bet vsp jau ir kāds pamats būt bēdīgam, un šo iemeslu vajag novērst, ja tas ir iespējams

ir cilvēki, kas prot runāt un ir cilvēki, kas prot klausīties, šajā gadījumā es piederu pie tiem otrajiem.
Es neprotu stāstīt savas problēmas, man viņu arī nav :D
Kad tarakāni sasēdušies galvā, es neprotu tās domas izklāstīt un tad es ilgi runājos viena pati ar saviem tarakāniem, kamēr tieku skaidrībā, man neviens cits izņemot pati sevi, nevar palīdzēt, ļoti spēcīgs bloks, kam citi nevar izurbties cauri.

Es visas savas problēmas stāstu mammai - tikai viņa pa īstam mani pazīst un saprot.

Šad tad mammai izstāstu, bet negribu viņu bieži apgrūtināt, tāpēc labāk rakstu savā kladītē, jo tad reāli labāk paliek, kad izliek jūtas uz papīra. Ja esmu mājās viena, tad runāju skaļi, nu, teiksim, ar Dievu :D