Es, protams, varētu te no sevis superjauko taisīt un teikt, ka nekad par citiem sliktu nedomāju, nerunāju, bet diemžēl tas tā nav :D
nē, par draudzenēm es tā nedomāju pie sevis, viņām es saku visu, ko domāju. Bet es par draugiem parasti labi domāju, nevaru iedomāties, kam un par ko es varētu aizrādīt, man vienmēr liekas, ka man forši draudziņi :D :D :D
Par pārējiem - es ļoti reti vispār citus ievēroju, ejot pa ielu, piemēram. Bet, braucot sabiedriskajā un stāvot kājās kaut kur ejas vidū, īsti nevar neko citu padarīt, kā skatīties uz citiem. :D Bet tā kā es pārsvarā vienus un tos pašus cilv. redzu, es domāju nevis par to, cik tas slikts vai labs, bet mēģinu galvā uzminēt viņu profesijas u.tml :D Nu, citreiz gan sanāk, piem, ja meitene apsēdusies tā, ka visu krājkasīti var redzēt, es nodomāju - omg. Bet es tiešām cenšos no šī atbrīvoties pavisam, nepatīk man tā sajūtu, ka pie sevis citus aprunāju..it kā pati kaut kāds zelta gabaliņš būtu, pfffff.
Bet izņēmums ir tad, ja cilvēks ir pelnījis - izdarījis kādam ko riebīgu, melojis, tēlojis to, kas nav, nenormāli lecīgs ir, izdarījis k ko stulbu u.tml, tad gan nav man nekādu sirdsapziņas pārmetumu, jo, nu..pats jau vainīgs :P Un vēl gadās dažreiz ballītēs kādu kopīgo paziņu apspriest, bet nu tas nenotiek baigi bieži. :D