zilbuliite un tā meitene, kura uzzināja, ka bija adoptēta bija nelaimīga?
Es šito nekad nesapratīšu, godīgi sakot. Man vismaz šķiet, ka man būtu pie vienas vietas vai esmu vai neesmu adoptēta, ja vien mani vecāki mani mīlētu kā manu īsto bērnu. Protams, neesmu gājusi tam cauri, tādēļ pieņemu, ka var pārņemt skumju sajūta, nodevības sajūta vai vēlme atrast īstos vecākus un uzzināt kāpēc, taču kopumā, neuzskatu, ka mīloši vecāki (ja arī ne bioloģiskie) pēkšņi kļūst mazāk svarīgi un dzīve sliktāka.
Vienmēr licies, ka cilvēki nedaudz dramatizē visu to "ja nu bērns uzzinās", jo vismaz es dzīvoju pēc principa, ka vecāki ir tie, kas izaudzina, nevis tie, kas uztaisa.