Es darbā mēdzu sveicināties, arī citās vietās, bet tik daudzas reizes ir bijis, ka kolēģi un citi cilvēki sveicienu neatņem un paiet man garām kā tukšai vietai. Sajūta kā pēdējam muļķim. Tādēļ tagad darbā sveicinu tikai tos, kuri tiešām atņem sveicienu. Pārējos nesveicinu. Mani arī nesveicina. Sajūta daudz labāka nekā tad, ja pret mani izturas kā pret tukšu gaisu.
Jā, līdz mākslīgajiem "-Labdien, kā tev klājas?", "-Paldies, labi!" LV ir tālu. Bet es arī šeit pa lielam nekad neesmu jutusies tā, lai būtu tā vērts to pašu elementāri paldies un labdien teikt katra vārda galā, ja pret mani izturas riebīgi un nenovērtē manus centienus.
UK tur gan bija tā sajūta, ka tev cilvēks atvainojas, ka uzkāpis uz kājas, bet tu pats atvainojies, ka savu kāju esi palicis apakšā, lai uz tās varētu uzkāpt.
Zinu, ka ar manu attieksmi nekas globāli nemainīsies, bet tomēr atzīstu tādu par labāku esam, nekā piedzīvot vilšanos neveiksmīgas sarunas rezultātā.