Bija tā, protams redzēju, ka viņš ir savāds. Kopā mēs paldies Dievam nedzīvojām, bet kad satikāmies, viņa zīlītes bija paplašinātas, un tad viņš bija noguris, tad viņš bija aktīvs, dīvaina izturēšanās, bet viņš teica tas dēļ darba. Es patnevarēju iedomāties, ka viņš kaut ko lietotu. Kad izšķīros, viņa paziņas tik man stāstīja kur viņš bijis, ko darījis, ar ko darījis.
Pārmetu viņiem, kāpēc man uzreiz neteicāt? Es tik ilgi viņam ticēju, bet šis tikai man pasakas stāstīja. Pats trakākais bija tas, ka visi visu zināja, bet es neko. Jutos kā muļķe, liela muļķe. Bet izklaide man palīdzēja, un viņš bija šokā, ka es izgāju no mājas, gāju uz visām ballītēm, visur es biju, bet kādreiz nekur negāju. Tad viņš pamanīja to kā visi man uzmanību pievērš utt. Viņš itkā gribēja saieties kopā, bet pateicu nē. Tagd nesasveicinamies, bet ja viņš mani redz, jūtas neerti, jo zin, ka es zinu visu par viņa netīro melošanu un visu pārejo.
Problēma bija tā, ka es biju pārāk laba priekš viņa, bet ja būtu turpinājusi attiecības ar viņu, varbūt būtu pati nogājusi no ceļa.