Absolūti piekrītu par "kāpšanu uz galvas" autorei.
Protams, acīmredzot, darbojoties biznesā, daudzi cilvēki kaut dibenā vai uzvērdera līdīs, lai izpatiktu, bet uzskatu, ka pašcieņa ir jāsaglabā. Citā valstī, kur valodas jautājums nav tik sāpīgs, ja klienta valodu prot, - lieliski, protams, pielāgosies, lai palīdzētu, izpatiktu utt.
BET šajā situācijā, zinot kontekstu, ka Latvijā jau sen veidojas divu kopienu valsts, mums kaut kas ir jādara, lai latviešu valoda tomēr neizzustu un uz ielām šiltītes nebūtu kirilicā. Manuprāt, mēs katrs visveiksmīgāk varam to darīt ikdienišķās situācijās - vienkārši runājot latviski ar krieviem. Lai mācās, ja grib. Tieši tā jau arī bija padomju laikā - runā trīs latvieši, pienāk krievs un visi pāriet uz krievu valodu. Traģiski un komiski. Tad varbūt maināmies paši. Bez naida, bez nepatikas, bez īgnuma un bez liekas negāciju ieviešanas ikdienā. Vienkārši pieklājīgi runājot dzimtajā valodā un automātiski neliecot muguru visu citu priekšā. Tad jau nav ko brīnīties, ka nemāk latviski, ja ar savu attieksmi pasakām, ka tas ir O.K.
Turklāt citās valstīs tev vispār neviens neatbildētu svešvalodā. Un, starp citu, tieši tā arī ir krievu valoda Latvijā - svešvaloda...
Esmu par "dzīvosim draudzīgi" :D par cilvēciskumu pret IKVIENU, bet, ja jau paši brīnāmies par absurdiem refernedumiem, sašķeltām informatīvajām telpām un visu pārējo, tad kaut kas taču tomēr ir aizgājis pa pieskari šo atjaunotās Latvijas divdesmit gadu laikā. Neesam mainījuši savu attieksmi! :)