mākslinieki savā daiļradē izliek savas jūtas un sajūtas, un tikai sāpes spēj radīt izcilu mākslu. ja otrā pusē skatītājs, klausītājs sajūt to sāpi, emocijas, kuras ir pazīstamas, tad mērķis ir piepildījies... kāpēc tad nelaimīga mīlestība ir citādāka, nekā nāvējoša slimība? dzīve ir dzīve. kropļainas realitātes atspogaļošana - nu i nafig? mēs esam dzīvi cilvēki, un mums visapkārt ir sāpes, ciešanas... un tieši no tā rodas izcili darbi. protams, klips bija banāls, to visu stāstu varēja pasniegt miljons reizes oriģinālāk, varbūt pat ne tik tieši.. nepatīk tāds brutāls tiešums - slimnīca, māsiņas, pārspīlēti laimīgi un iemīlējušies cilvēki... līdz šim priekšstats par l. reiniku ir tāds, ka viņš to nedara no sirds, bet ar mērķi nopelnīt, iegūt slavu ārpus lv.