Palasot jūsu komentārus meitenes, vismaz prieks, redzot ka jūs saprotat par ko runāju..
Arī es ar draugu vairs nemāku normāli sarunāties, visur var piesieties, varu vienkārši sēdēt pie datora un apraudāties , noslaucīt asaras un it kā nekas nav bijis - tas nav normāli...
Tur jau tā lieta ka gribas mīlēt sevi, bet apkārtējie apstākļi visu sarežģī...
Raudot atceros bērnības sliktos notikumus, piedomāju pie savām veselības problēmām, par to ka nevaru dzīvot tā kā gribu, un tad jau gribas kliegt - varbūt man tiešām pietrūkst laiks, laiks priekš sevis...
Bet tējas padzeršu gan , varbūt palīdzēs, jo agrāk biju emocionāli stabilāka persona, pēdējo pus gadu viss ir gājis uz leju ar maniem nerviem , izturību....
Nedomāju ka kādreiz to teikšu, bet ir jauki, ka kāds saprot, kaut vai tas ir virtuāli....