Omites un opisi :)

Hmm, mazliet sāpīgs jautājums, jo mana attieksme nav tāda, kā es vēlētos.
Vecvecāki jau ir krietnos gados, opim ir ilgstošas veselības problēmas, regulāras asins pārliešanas, švaks viņš ir...
Apciemoju ne pārāk bieži - reizi 3 mēnešos varbūt, kad esmu attiecīgajā pilsētā 200 km no Rīgas. Vispār ir tā - it kā viņi mani baigi gaida, bet kad es aizbraucu, mums īsti runāt nav par ko, jo manā dzīvē viss ir kārtībā, bērnu nav, diezgan maz jaunumu, ko viņiem pavēstīt. Savukārt tas, ka esmu tur tik reti, mūs noteikti ir atsvešinājis, nevar ne salīdzināt ar to, kā bija kādreiz, kad tur dzīvojos cauras vasaras.

Aptuveni katru nedēļu, bieži arī dzīvojos tur, jo daba un jūra vilina. Gribētos būt arī izpalīdzīgākai tajos pašos dārza darbos, piemēram, bet kaut kā nav iegājies. Visu laiku ceru mainīties, bet nesanāk, eh..

Man vairs ir palikusi tikai ome. Viņa man ir ļoti ļoti mīļa, jo bērnībā pie viņas dzīvoju, bet diemžēl nesanāk bieži tagad apciemot, jo skola, darbs un kursi, bet ome dzīvo tālu no Rīgas, dziļos laukos, tāpēc obligāti jāieplāno 2 brīvas dienas, lai aizbrauktu. Kādas 3x gadā sanāk. Šogad biju uz Lieldienām, pirms nedēļas un ceru vasaras beigās aizbraukt.
Bet jāpiekrīt šeit jau rakstītajam - nav vairs tā kā agrāk. Man patiesībā tas ir ļoti sāpīgi, jo, ja tā var teikt, tad man ome sirsniņā ir vistuvākais no radiniekiem.

ar vienu vecmammu ir ļoti labas attiecības, bieži sazvanamies, kad esmu laukos cenšos aizbraukt pie viņas ciemos vai viņa atbrauc ciemos.
bet otru vecmammu neesmu jau 2 gadus redzējusi, neesmu arī sazvanījusies, un arī nevēlos, jo viņa man vienreiz pārmeta un pateica,ko tādu, kas mani sāpināja.

Attiecības ir labas. Ar omīti gan mēdz būt nesaprašanās par tetovējumu tēmu un mūzikas klausīšanos austiņās :D Taču, citādi viss ir labi. Apciemoju viņus katru reizi, kad esmu mājās. Tas ir reizi divās nedēļās. Kamēr esmu Rīgā, vismaz reizi nedēļā, citreiz biežāk, piezvanu parunāties :)

Mani vecvecāki nomira pirms daudziem gadiem, es daudz ko atdotu, lai viņus satiktu. Tādēļ iesaku tām meitenēm, kas nekontaktējas ar saviem vecvecākiem tomēr izrunāties, jo laiks nestāv uz vietas :(

Mani ir tikai ome.Cenšos palīdzēt mateiāli vai arī aizvest kur, bet tikties un ciemoties izvairos, ja sanāk ciemoties cenšos pēc iespējas ātrāk notīties, jo vecmāmiņa arī man ir teikusi un darījusi sāpīgas lietas, neesmu tikusi tam pāri un viņas rīcības motīvus neizprotu.

Attiecības ir ļoti ļoti labas. Man ir visvislabākā omīte un opīts. Katram tādus novēlu.

Satieku/satiku bieži, jo uzaugu pie viņiem. Un attiecības - labas. ar omi gan kašķējos, bet opis man ir viscaur no zelta kalts. labākais cilvēks kādu zinu un ar viņu attiecības super.

Man omīte un opītis ir kā otrie vecāki, principā arī omīte ir tā, kas mani uzaudzinājusi un situācija ir tāda, ka tieši viņi ir tie, kas mani atbalsta arī materiāli un cenšas man nodrošināt to arī nākotnē :) viņi ir superīgi, abiem piemīt lieliska humorizjūta, nav tie kuri sēdēs mājās un neko nedarīs, visu laiku kaut ko rušinās, omīte dievīgi gatavo ēst un abi cenšas arī iepazīt moderno pasauli, lieto datorus, fočējas utt.. satieku katru otro nedēļu, šobrīd katru nedēļu, jo man ir jābrauc mājās un viņi dzīvo netālu no manām mājām.. vārdu sakot, abi ir mana ģimene vistiešākajā nozīmē :)
ir jau vēl otri, bet ar tiem tā īsti neuzturu kontaktu, es pat nezinu kāpēc tā īsti, tas jau iegājies no mazotnes ka vecāki no tēva puses mani ar brāli tā īpaši neuztur kontaktus, viņiem pašiem daudz citi mazbērni par kuriem rūpēties

Man ir palikuši vecvecāki vien no mammas puses. Tagad jau tiekamies reti, jo studēju ārzemēs, bet pirms aizbraukšanas sanāca reizi nedēļā, divās.
Ome man ir ļoti mīļa, viņa mūs ar brāli uzaudzināja(kamēr vecāki strādāja, ome ar mums darbojās), atminos kā vakaros pirms aizmigšanas viņai dziedāju dziesmas,kuras biju samācījusies bērnudārzā vai arī tarkšķēju līdz vēlai naktij, traucējot omītei pagulēt un, protams, cepuri nost viņai par to, ka spēja mani un bračku izturēt, jo mēs bijām tiešām traki knauķi-daudz kāvāmies, dzīvoklī spēlējām hokeju/tautasbumbu, slidojām pa paklāju :D
Kā arī omes kotletes ar ceptiem kartupelīšiem nekas nespēj aizvietot- gaidu ar nepacietību, kad satikšu savu mīļo omīti jūlijā :)

No mammas puses omīte un opis ir aizgājuši aizsaulē. Omīte nomira,kad vēl nebiju pat pasaulē nākusi, bet vecāki viņu raksturo kā visapņēmīgāko un drosmīgāko, jo bija viens no tiem cilvēkiem, kas darīja un grozīja visas lietas. Ar opi nebija nekāds ciešais kontakts, jo mammu audzināja omīte. No tēta puses ir ome, bet ar to nekontaktējos kopš brīža, kad viņa pateica nejaukas lietas, ko nav iespējams aizmirst un galvenais, ka viņa pat to nenožēlo, tāpēc tētis pat nevēlas, lai viņa būtu mūsu ģimenes tuvumā.
Bet es ļoti būtu gribējusi iepazīt mammas mammu, jo viņai bija tikai 39, kad aizgāja
Tagad tik skumji palika ap sirsniņu :(

Ar prieku lasu par tām, kurām tik labas un skaistas attiecības ar vecvecākiem. Ceru, maniem bērniem tā arī būs, jo man īsti nav paveicies, taču attiecības ir sirsnīgas.
Ome ar opi ir kurlmēmi un īsti daudz laika nav sanācis pavadīt kopā bērnībā, tāpēc zīmju valodu protu tikai mamma-tētis-darbs-skola-gulēt-ēst līmenī... Omīte jau šad tad pārmet, kāpēc es nemācos runāt zīmju valodā, bet es viņu satieku reizi 2 mēnešos, visu, kas viņai par mani interesē (un otrādi) izstāsta mamma. Opi satieku vēl retāk, viņam ir cita ģimene, īpaši kontaktus ar viņu neuzturu.

Abi opji ir miruši. Viens tikai nesen nomira. Par otru pavisam žēl, spriežot pēc tiem dažiem video un bildēm, šķiet, ka mums bija labas attiecības, jo nomira viņš kad man bija 5 gadi un es itin neko neatceros. :( Ne viņa balsi, nevienu konkrētu notikumu detaļās, neko. Diemžēl atceros tikai to dienu un brīdi, kad mamma saņēma zvanu, ka noticis ļaunākais un mēs traucāmies pie maniem vecvecākiem, kuri dzīvo citā pilsētā.
Ar omēm ir labas attiecības, bet pēdējā laikā vairs netiekos tik bieži kā gribētos. Ļoti žēl, ka tā, bet nu vienmēr tās trulās atrunas "nav laika, pēc tam, nākamnedēļ, nākammēnes", kaut gan piekrītu, ka laiks iet un situāciju noteikti vajag labot.
Vispār uzskatu, ka man ir trīs omes, jo trešā ir man opja otrā sieva, kura man arī šķiet ļoti jauka un vienmēr ar viņu ir bijušas tuvas, draudzīgas attiecības. Esam kā ģimene. Viņa gan, vienīgā dzīvo patālu un tikties sanāk tikai 3-4 reizes gadā.

B. Swan - Bet sazināties jau var arī citādā veidā, rakstīt zīmītes vai varbūt viņi prot no lūpām nolasīt? Kas par to, ka nevar sazināties tādā veidā kā esam pieraduši, tas jau nenozīmē, ka nav paveicies, es tieši teiktu, ka ir paveicies, jo tas paver plašāku redzējumu uz pasauli, uz cilvēkiem.. kurlie cilvēki vispār mēdz parādīt pasauli dzirdīgajiem savādāk un to noteiki būtu vērts saredzēt! ;)

mana vecāmamma ar opi dzīvo blakus mājā. :D tā ka tiekamies katru dienu, protams. :D
šovakar vairāk kā stundu ar opi ārā sēdējām un pļāpājam, veelak vecamamma ari pievienojaas. pirms tam ar opi ar ritenjiem braukaajām.
forši taa :)

Vistuvaakais no vecvecaakiem man ir mammas mamma,mana omiite,es dziivoju pie omes kopsh 13 gadiem!No sirds noveerteeju visu ko vinja man ir sniegusi un paliidzeejusi,attieciibas ir ljoti labas,vienmeer pazvanu vai aizsuutu sms omei,jo nedziivoju Latvijaa.
Vienmeer loti raizeejos par omiiti,jo veseliiba nav taa labaakaa.

tiger - jā, protams, var sazināties arī citādāk, rakstam sms vai zīmītes, bet arī valodas prasme kurlmēmiem nav tik laba, jo viņi jau runā nelokot vārdus ("es iet gulēt"), brīžiem smieklīgas sms atnāk no viņas, bet nu tas tā pozitīvi smieklīgas, pēc tam jau pasakam kas un kā.
Jocīgi, ka bērnībā kopā ar māsu un omīti dzīvojāmies pa laukiem, kad vajadzēja sarunāties ar omi, tad mēs ar māsu bijām laba komanda - es visu sapratu, ko ome saka, bet māsa (viņa ir daudz jaunāka par mani) visu mēģināja rādīt omei sevis izdomatā zīmju valodā :D Bet mēs labi sapratāmies toreiz!

man ir abi vecvecaaki no teeta puses un tikai oma no mammas puses. taa kaa es nedziivoju latvijaa sanaak vinjus redzeet 1 -2 reizes gadaa. shis fakts skumdina, jo vinji ir veci un var nomirt kuraa katraa briidii.. :/ kad esmu lv, tad pie teeta vecaakiem esmu diezgan biezhi jo no juglas liidz purvciemam nav taalu. bet otra oma dziivo sarkandaugavaa un vinju apciemoju kaadas 2 reizes, kameer esmu maajaas.

mees vismaz reizi meenesii sazvanamies :)

kad esmu ciemos tad gan saakaas lielaa izprashnjaashana - kaa man iet, pa skolu, ar miilestiiba, par manaam naakotnes izredzeem un iecereem utt. un tie jautaajumi atkaartojas, jo vinji ir veci un tik labi neatceras. :D

Man ir 2 omītes, 2 opīši, viens opis gan ir mammas audžutēvs, nevis tēvs, bet tas tā bija jau pirms manas dzimšanas. Ar visiem uzturu regulāru kontaktu, jo vecāki viņi paliek, jo vairāk un biežāk jautā palīdzību dažādos jautājumos, bet ne tā, ka katru dienu. Dzīvojam visi apm 5km rādiusā, tapēc varu aizbraukt gandrīz jebkurā brīdī, kad esmu mājās. Ar otru opi agrāk man bija mazāks kontakts un tad es domāju, ka tas ir slikti, līdz viņam bija jāveic veselības uzlabojumi un man sanāca ar viņu daudz laika pavadīt un visur vadāt, līdz ar to arī kontakts ir ļoti uzlabojies. Man paveicies ar viņiem un uzskatu, ka arī viņiem ļoti paveicies ar mani! :D ;)