KĀ TAS IR?

 
Reitings 239
Reģ: 24.02.2012
Jautājums nopietns, tiešām gribu zināt. Vai jums ir kāds cilvēks uz pasaules, kurš jūs mīl no visas savas sirds, nesavtīgi, vairāk par sevi ir gatavs jums palīdzēt neskatoties ne uz ko un ja jums pat būtu jāmirst viņš būtu gatavs atdot savu dzīvību, lai glābtu jūsējo. Mana mamma ar tēvu ir ļoti koncentrējušies uz sevīm un dažreiz liekas, ka mīl mani jo esmu viņu meita, bet nekad man tā īsti nav likuši just to, ka viņi manis dēļ būtu gatavi uz visu un vienkārši dzīvo katrs savu dzīvi, uztraucas par savu karjeru un braukā bezjēdzīgos ceļojumos. Draugs arī, dažreiz liekas, ka viņš vienkārši ir ar mani, jo viņam gribās un es dodu, lai arī skan rupji, bet tā liekas (būs jāpamēģina, kādu pusgadiņu nedot un jāpaskatās vai uzreiz meklēs citu :) tas tāhumoram, bet tiešām varētu tā pamēģināt). Un nenovirzoties no tēmas, kā ir, vai jums ir kāds tāds cilvēks/i , gan jau kādai ir un kāda ir sajūta, kādu apziņu tas rada, vai tas palīdz dzīvot .......................... :) paldies tām, kas iesaistās :)
28.05.2012 18:06 |
 
Reitings 5709
Reģ: 29.01.2009
Man tā ir bijis abās manās nopietnajās attiecībās un, ja godīgi, tad tā sajūta nav tāda... droša un patīkama. Šobrīd jau esmu iemācījusies pieņemt, ka viņš manis dēļ visu, bet pašai tomēr ir kaut kādas bremzes iekšā un tas skumdina. Tad šķiet, ka neesmu pateicīga, neesmu saprotoša, nemāku novērtēt... nav viss tik viennozīmīgi.

Protams, ģimene. Tur gan ir iemesls justies nepateicīgai, bet cenšos, cenšos... nesanāk tik labi. (t)
28.05.2012 18:50 |
 
Reitings 5087
Reģ: 01.03.2009
būs jāpamēģina, kādu pusgadiņu nedot un jāpaskatās vai uzreiz meklēs citu


Ui, vai šito vispār kāds var galvot, kur tādi veči sastopami? Es par savējo nekad nebūtu 100proc. pārliecināta, labāk nemēģināt noskaidrot :D
28.05.2012 18:52 |
 
Reitings 5087
Reģ: 01.03.2009
Un godīgi sakot, es nemaz negribētu, lai kāds manis dēļ būtu gatavs mirt, tas uzliek baigo spriedzi, kā jau minēju iepriekš - atbildību. Nu, teiksim vīrietis mīlētu nu taaaa, līdz bezgalībai... un ja nu Tev pāriet, tā vainas apziņa būtu tik smaga, aiziet, pēc visā tā, ko viņš devis... Kā varētu darīt sāpes, kādam, kas tevi mīl vairāk par visu pasaulē....
28.05.2012 18:57 |
 
Reitings 11330
Reģ: 17.04.2012
Mana mamma un tētis. To zinu noteikti, 100%. Pati upurētos TIKAI 3 cilvēku labā: vecāki+māsa). Nezinu, vai māsa atdotu savu dzīvību par mani, to tiešām NEKAD neļautu, ja varētu teiksim izvēlēties, bet anyway... Vecāki, jā. Ir ļoti laba jaunā krievu filmas МАМЫ. Lūk, galvenais varonis pateica manuprāt vienkāršu, bet tik patiesu frāzi- Neviens mūs nemīlēs stiprāk par mūsu mātēm (tēviem). Manuprāt, bez komentāriem.... Līdz ar to, ir jānovērtē vecāki, kamēr viņi ir ar mums. To esmu darījusi vienmēr, it īpaši tagad, kad draudzenes mamma esot mirusi no vēža.. Tas ir baisi, vārdiem neaprakstāma traģēdija, kas lika man vēl vairāk aizdomāties par to, cik patiesi laimīga esmu es, ka vecāki ir blakus, dzīvi un veseli
28.05.2012 18:59 |
 
Reitings 1565
Reģ: 29.01.2009
Madam, jā!
Man arī priecē sapņi, kad redzu savu ģimeni un viņu, tā it kā nekas nebūtu noticis, viņš būtu te. Aij, skumīgi palika.
28.05.2012 19:12 |
 
Reitings 10333
Reģ: 21.07.2011
Karstvīn, nevajag bēdāties viss kas notiek, notiek ar savu mērķi un uzdevumiem. :)
28.05.2012 19:14 |
 
Reitings 377
Reģ: 29.01.2009
Nekad neprasītu, lai kāds mirtu manis dēļ un nekad to nevēlētos. Mana mamma manis, māsas un brāļa dēļ ir darījusi visu iespējamo un neiespējamo. Viņa ir ziedojusi sevi mums un gaidu to dienu, kad varēšu viņai to atmaksāt.

Kā jau kāda lietotāja te rakstīja - ne no viena cita es to negaidītu. Lai cik stipra būtu mīlestība divu cilvēku starpā nedomāju, ka ir stiprākas un nesavtīgākas mīlestības par mātes mīlestību uz saviem bērniem. Protams visam ir izņēmumi, bet šoreiz ne jau par to ir runa!
28.05.2012 19:21 |
 
Reitings 1602
Reģ: 12.04.2012
Vecāki ir mīļotais. Aizvakar sarunā tieši mamma teica... "ja tu zinātu kā sāp mātes sirds par savu bērnu..., būs savi bērni, tad to visu izjutīsi". Bet tas pie gadījumiem, kad tiešām vecāki mīl savus bērnus nevis tad, kad pamet un nerūpējās, nerunājot par vardarbību.
Mani vecāki ir zelts, un man ir fobija viņus kādreiz pazaudēt... Jo tikpat daudz, cik viņi mani mīl, mīlu arī es viņus... pazaudējot viņus es domāju neiztikšu bez psiholoģiskās palīdzības, jo mana emocionālā saikne ar vecākiem ir pārāk cieša.
28.05.2012 19:22 |
 
Reitings 890
Reģ: 31.01.2012
domāju, ka vienīgie, kas par mani ceļās un krīt, ir vecāki. ne no viena cita es to pat negaidītu.

Rene pateica vistrāpīgāk, arī man tā ir , bet vairāk es to jūtu tieši no mammas puses, bet man nav svarīgs to cilvēku skaits, bet gan tā apziņa, ka ir kaut viens tāds, kurš gatavs krist un celties tevis dēļ! un svarīgākais ir tieši no iekšējās puses, protams, man patīk, ja par mani rūpējas, lai nekas netrūktu, tā arī ir, bet es vēl priecīgāka esmu tieši par padomiem, ko dod un visu pārējo, kas nesaistās ar materiālo pusi, tas man nozīmē vēl vairāk.
bet dubultprieks ir tad, ja ir viens un otrs un man ir tas dubultprieks =)
28.05.2012 19:37 |
 
Reitings 239
Reģ: 24.02.2012
Nu es arī neprasītu nevienam lai manis dēļ atdod dzīvību tas jau loģiski, bet pati būtu gatava krist par tiem kurus mīlu, par saviem vecākiem un brāli un ja kādu dienu man būs bērni, tad noteikti arī par viņiem. Es vienkārši domāju, ka tas ir tāds lielākais ko var cilvēks izdarīt, nežēlot sevi otra labā :) es tā dzīvoju, bet gribētos arī pašai sajust to, ko jūt viņi, kad es sniedzu savu mīlestību, atbalstu, piedošanu un palidzību :)
28.05.2012 19:40 |
 
Reitings 7143
Reģ: 13.04.2012
Izskatās, ka tu vienkārši gribi, lai visa pasaule griežas ap tevi.

uztraucas par savu karjeru un braukā bezjēdzīgos ceļojumos


Kā vispār pagriežas pirksti kaut ko tādu rakstīt par saviem vecākiem? Cilvēki strādā, pelna un par savu naudu brauc ceļojumos, tev nav nekādas daļas gar to jēdzīgumu.

Atbildot uz jautājumu - jā, man ir cilvēki, kuri manis dēļ darītu visu iespējamo un neiespējamo. Un es viņu dēļ tāpat.
28.05.2012 19:47 |
 
Reitings 239
Reģ: 24.02.2012
Passion, tu raksti, ka rene pateica vistrāpīgāk un es domāju, ka tā arī vajadzētu būt, bet redz kā mana dzīves pieredze ir savādāka. Mana pašas mamma un tēvs mani pat nepamana, esmu tādā, kā viņu dzīves ēnā, būtu laimīga, ja uzrastos kaut viens tāds cilvēks, kurš manis dēļ būtu gatavs celties un krist.
28.05.2012 19:47 |
 
Reitings 239
Reģ: 24.02.2012
Man prieks par tevi Libra, ka tev ir, bet man nav. Un jā, man ceļas roka rakstīt tā par saviem vecākiem, jo viņi jau no laikiem kopš es viņus atceros, nav bijusi ne uz vienu manu skolas pasakumu kur es piedalos, mamma bija uz 12 klases izlaidumu, tēvs bija aizbraucis ar darba kolēģiem paslepot uz kalniem. Manās dzimšanas dienās mēs pat nesvinam, jo vini vienmēr ir aizņemti un es saņemu simbolisku dāvanu, bet man nevajag to mantisko, gribu atbalstu, saprati, mīlestību. Gribu just, kā tas ir justies droši uz pasaules, nejusties vientuļi. Man prieks, ka aprakstat, kā ir tā justies, jo vēlos iedomāties to sajūtu un zināt, ka tāds cilvēks kautkur ir un mūsu ceļi savīsies kopā :)
28.05.2012 19:56 |
 
Reitings 239
Reģ: 24.02.2012
Libra, negribēju šo diskusiju negatīvu, gribeju lai tā ir ar pozitīvu nokrāsu, par to burvīgo sajūtu ko citas meitenes aprakstija.
28.05.2012 20:09 |
 
Reitings 506
Reģ: 06.05.2009
Jā, man ir cilvēks,kurš būtu gatavs mirt manis dēļ- mans tētis (mamma nomira ka biju maza). Man jau 25 gadi, bet joprojām esmu vina mazā meitiņa. Vajag tik man kādreiz zvanot izstastīt, ka esmu apslimusi kad seko satraukti jautājumi- kā jūtos, cik slikti man ir, vai man ir zāles...un neliekas mierā un katru dienu zvana lai uzzinātu vai jūtos labāk. Viņam varu stāstīt visu kā draugam, nekad uz mani nav pacēlis balsi, lai ko es būtu novārījusi...:)
28.05.2012 20:23 |
 
Reitings 1183
Reģ: 15.02.2012
Mans bijušais bija tieši tāds, kā Tu apraksti. Uz visu, līdz sāpēm un līdz laimei. Un tas deva tik daudz, es būšu mūžam viņam pateicīga, lai gan ar katru dienu izplēn atmiņas un sajūtas.

Egija, novērtē vairāk savus līdzcilvēkus. It īpaši ģimeni. Lai kāda tā būtu vai nebūtu, tā ir Tava vienīgā. Un, lai saņemtu, ir jādod :)
28.05.2012 20:30 |
 
Reitings 9169
Reģ: 23.02.2012
egija, mani vecaaki mani meetaaja pa radiem, vinjus redzeeju reizi pusgadaa, dazkaart pat retaak, jo vinjiem bija sava dziive un savas intereses. kad izaugu, es viniem paliidzeeju finansiaali un neesmu nekad sevi apgruutinaajusi ar saadiem jautaajumiem. iemaaciijos to, ka ja pati nesavtiigi dod kaadam, tad arii gruutaa briidii atradiisies kaads, kas tev tikpat nesavtiigi paliidzees.
28.05.2012 20:34 |
 
Reitings 417
Reģ: 29.01.2009
Diez vai man ir kāds cilvēks, kas manis dēļ ziedotos un darītu pilnībā visu, bet es arī to nevēlos. Esmu pieradusi, ka es vairāk esmu tā, kas tur daudzus un palīdz. Man patīk dalīties ar savu pozitīvo enerģiju un palīdzēt cilvēkiem. Arī svešiniekiem, ko iespējams satieku vienu reizi.
Mani vecāki nav no tiem, kas kaut ko darītu bez apdomas un no tīras mīlestības manis dēļ. Māte ir spējīgi spekulēt, lai kāds bez ierunām darītu visu viņas labā - sieviete, kas atkarīga no uzmanības. Tēvs ir cilvēks, kas vairāk dzīvo vienai dienai. Mazā māsa - nezinu, neesmu pārliecināta, viņai piemīt bezierunu mīlestība pret dzīvniekiem.
Vienīgais cilvēks, kura dēļ es kaut ko darītu bez ierunām (esmu arī darījusi) un no visas sirds ir mana mazā māsa. Lutinu un mīlu viņu no visas sirds. Tas ir cilvēks, kura asaras man dedzina sirdi un kuru aizstāvu no visa un dodu cik vien varu.
Tomēr atdod dzīvi - katram ir sava, otra dzīvi aizvietot ar savu nevaru.
28.05.2012 20:54 |
 
Reitings 239
Reģ: 24.02.2012
Es ilgi par to pat nebiju iedomājusies un te pēkšņi iešāvās tādas domas pašas no sevis galvā, tapēc nolēmu parunāties ar jums. Nav tā, ka es sēžu un domāju tā augām dienām :) Zinu, ka šīs domas pagaisīs ar laiku, bet vismaz šī diskusija man palīdzēs censties ar pilnu jaudu būt tādai mīlošai un nesavtīgi dodošai, tā teikt turpināšu but tāda tikai apmņēmība tagad būs lielāka :) patīkami dzirdēt jūsu izjūtas, Kaimiņiene - tavs tēvs izklausās ļoti rupējās par tevi, tu laikam ļoti jūti viņa mīlestību :)
28.05.2012 21:03 |
 
Reitings 506
Reģ: 06.05.2009
Egija Jā, viņs man ir ļoti tāds jūtīgs un vīrišķīgs vienlaicīgi.Brīžam pat sarāju viņu, ka par daudz uztraucas...bet vēlak apdomaju, ka mīl taču .
Nebija man pārtikusi bērnība,mamma nomira kad man bija 5 gadi, palikām ar tēti divi... tētis man deva visu- noņēma sev kumosu lai tikai es būtu paēdusi. Visu mūžu būšu viņam par to pateicīga....un arī es atdotu savu dzīvību par viņu.
28.05.2012 21:20 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits