Man arī tā bija sākumā. Es ļoti pārdzīvoju, jo draugam jau neko sliktu nedarīju, tieši otrādi, palīdzēju mācībās, neceļos nevedu, tāpēc nevarēju saprast, kāpēc ir tāda nekāda attieksme. Manā gadījumā draugs ir vienīgais bērns, varbūt mamma sākumā bija greizsirdīga. Draugs zināja, ka pārdzīvoju, bet neko tur nevarēja izdarīt. Tagad esam jau septīto gadu kopā, un attiecības ir krietni uzlabojušās ar viņa vecākiem. Lai gan, piemēram, mašīnā braucot ar viņa mammu, ir pauzes starp mums. Tā brīvi sāku runāt ar vecākiem tad, kad ar draugu sākām dzīvot kopā, apmēram 2 gadi pagājuši tikai.
Sākumā ļoti iespringu, bet tagad liekas, ka tam vispār nebija nozīmes. Galvenais, ka ar draugu attiecībās viss ir forši, lai cik ļoti gribējās, lai viss ir ideāli.