Es dzīvoju viena, kaut gan ir draugs. Man patīk. Lielākoties. :D
Laikam egoistiski, bet man patīk tā brīvības sajūta - ja gribu, līdz rītausmai skatos filmas, ja gribu, eju vannā trijos naktī, ja gribu, šeikoju pa māju pantalonīgās (patiešām trakās, bet mīļās) biksēs. Kad gribu, sazvanu draudzeni "uz kādu vīna glāzi" darba nedēļas vidū un man nav jāuztraucas, ka otram traucēs, ja tas ievilksies līdz naktij. Jāsaka gan, ka pēdējā laikā viss "velk" uz likumsakarīgu kopdzīves sākšanu, jo tā mētāšanās pa vienām un otrām mājām dažkārt nogurdina. Un tā laika samenedžēšana, lai vilks paēdis un kaza dzīva, arī sāk palikt sarežģītāka. Varbūt es pat vēlos tādu mazliet mietpilsonisku kopdzīvi, lai gan uzskatu, ka arī tagad mums ir kopdzīve, tikai tāda drusku brīvdomīga, ar iespējām šad tad vienam no otra mazliet atpūsties. :) Baidos, vai tikšu galā ar faktu, ka manās mājās vairs nevaldīs absolūta monarhija. :D Bet gan jau, tie tik tādi egoisma ņurdieni.
Vienīgais, kas mani baidīja, kad biju bez drauga - neaizsēdēties par ilgu savā miteklī bez vīrišķās enerģijas klātbūtnes, lai nenāk kaut kādi vecmeitas sindromi virsū, kad viss besī, jo neviens nejēdz čības nolikt tā, kā patīk man un sieru negriež tā, ka patīk man. :D Bet tā kā Tu esi pēc attiecībām, domāju, tā būs forša iespēja atkal atrast ceļu atpakaļ pie sevis. :)