Par to sabiedrību LV... tiešām vairāk arī sliecos piekrist tam, ka nav mums diezin cik atsaucīga un pretimnākoša attieksme un kultūra uz ielām. Jā, ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēki ir laipni, bet tas notiek tik reti, ka tas neņem pārsvaru par to, kas ir ikdienā. Bet ikdienas rutīna ir tāda - cilvēku ir daudz, visi darīšanās, bet tās vienaldzīgās, klātneesošās sejas izteiksmes rada sajūtu, ka Latvijā katrs cīnās tikai pats par sevi, katrs dzīvo tikai sev un atbild tikai par sevi. Un nav jau ko pārmest, ja valsts spļauj uz savas valsts iedzīvotājiem, tad jau loģiski, ka neviens nav laimīgs ar esošo situāciju Latvijā, kad apkārt viena korupcija un apzadzēji. Nav arī tās vides - ja pašvaldības, apsaimniekotāji nerūpējas par piemāju celiņiem, zaļumu apkopšanu utt., tad loģiski, ka nav par ko arī smaidīt. Mikrorajonos ietves pie bloku mājām sadrupušas, durvis apzīmētas, lieveņi piespļaudīti. Par ko smaidīt?!
Nevainoju mūsu sabiedrību.
Nezinu gan, cik Zviedrijā ir vispār attīstīta palīdzība māmiņām utt., nebiju tā vēl piefiksējusi, bet tas, ka sabiedrība šeit ir laipna un pieklājīga, to esmu pamanījusi un saskārusies ar to uzreiz. Pat lidmašīnā kad lidoju, blakus sēdēja divi standarta tipiskie zviedru jaunēkļi. Bez jebkādiem jautājumiem viens no viņiem palīdzēja man gan uzlikt rokas bagāžu uz plaukta, gan noņemt. Tāpat apkalpošanas jomās - bankas, veikali, aptiekas, poliklīnikas - visur tikai un vienīgi laipna un iejūtīga attieksme. Autobusos šoferi pirmie visus sveicina, kaimiņi arī sveicinās te pie manis pat ar nepazīstamajiem, durvis pietur... tik daudz sikumu esmu manījusi un novērojusi, ka nu nevaru pateikt, kur zviedri būtu auksti saskarsmē :)