Nezinu, es arī laikam viegli iedzīvojos, vai arī sākumā bija tāds adrenalīns par visu jauno, tā kādu gadu nodzīvoju vieglā pacēlumā par visu, kas notiek, ko daru, biju tik patiesi laimīga un priecīga visu laiku, pēc tam nāca periods, kad vajadzēja sakārtot turpmāko palikšanu un tad bija cīņa par izdzīvošanu, jo, ja būtu atgriezusies Latvijā, tad man būtu vēl mazāk nekā paliekot. Bet tagad, tad sāk nāk pēc trīs gadiem tādas skumjas ik pa laikam, jo ceļš ir izlauzts, valsts iepazīta, esmu iedzīvojusies un ik pa laikam uznāk tādas- kā būtu, ja būtu, pārdomas, bet nedomāju kā tās man ir izteiktākas kā tiem, kas dzīvo Latvijā un ik pa laikam iedomājas kā būtu dzīvot kaut kur citur, ko darītu, kāda būtu ikdiena, kur ceļotu utt.
Kad uznāk šitāds garstāvoklis, tad atceros, kāpēc esmu šeit, un padomāju ar kādām domām braucu un cik daudz no tā ir piepildījies un cik vēl ir priekšā, tad dod motivāciju un gandarījumu, bet man Latvijai būs savs laiks, iespējam ne tik drīz, jo ne tāpēc, ka es šeit uz dzīvi gribu palikt, pavisam noteikti nē, bet tāpēc, ka pēc šāda pārbaudījuma, liekas, ka viss dzīvē ir iespējams, un ir vēl tik daudzas vietas, kur gribētu reiz dzīvē padzīvot kaut gadu, nerunājot par ceļošanu vispār, gaidu, kad būšu te visu pabeigusi, lai atkal liktu plecos somu un dotos apkārt pasaulei.
436
