Man arī liekas, ka tas viss no stresa, no iekšējā disbalansa.
No vienas puses nevaru sūdzēties, ka esmu no slimākajām, jo palasot to, ka tik daudz meitenes gulēja slimnīcās ar dažnedažādām kaitēm, pārcieta visu ko narkozēs, dzer tik daudz zāles, tad salīdzinājumā es esmu kaut kur vidiņā laikam. Bet ik pa laikam, kad sanāk kādu vairāku vai secīgu slimību sagadīšanās man arī sāk likties, ka iekšēji esmu kā večiņa. Piemēram, tagad ir tas periods tāds. Man ir liela fobija no procedūrām (izņemot zobārstu, jo tur visu ar anestēziju), tāpēc daudzas manas problēmas rodas pat no stresa, kad uzzinu, ka nu būs jāiet uz kādu procedūru. Veiksmīgi esmu biju pie viena ārsta, bet še tev, pēc nedēļas man piemetās vispār tāda kaite, kas mani iedzina bez maz vai domās, ka drīz miršu... pēc nedēļas lidoju uz LV, lai dienas laikā slimnīcā to likvidētu.
Tā būs mana pirmā pieredze būt slimnīcā, iespējams narkozē...
Un es nezinu, ko es ēdu ne to, ko darīju ne to, jo ēdu salīdzinoši veselīgi, kustos, nesmēķēju, nedzeru, bet kaut kas tāds man- jaunam cilvēkam.... nonsenss.
Mana tante, savukārt, saka, lai jebkurās veselības problēmās domā tikai pozitīvu, viņa vispār bija pārcietusi kuņģa vēzi un paldies Dievam, izārstējās un viņa nekad, pat tajos smagajos brīžos, nedomāja, ka tulīt mirs.
Ir jāiemācās pašai sevi "ārstēt", nedomājot, ka tev var būt visas slimības, ka kaut kas slikts var notikt. Es pati sev nosolījos, ka, ja pēc pusotras nedēļas viss izrādīsies veiksmīgi, tad es sākšu pat lasīt padziļināti to pašiedvesmošanās psiholoģiskās grāmatas, kā iekšēji sevi atgrūzt no negatīvām domām par slimībām&co. :)
Turies!
465
