Savās attiecībās nekad neesmu nonākusi līdz situācijai, kad man būtu jābļauj uz otru cilvēku. Un neviens no maniem partneriem, nekad nav pacēlis balsi uz mani. Nemaz nerunājot par fizisku vardarbību.
Ja tā padomā, tad tagadējās attiecībās mums laikam pat īsta strīda nav bijis visu šo gadu laikā. Mums ir spraigas diskusijas par politiku, sociālajiem jautājumiem u.c. tēmām, kur mums ir kaut kādas viedokļu atšķirības. Taču tas vienmēr ir otru neaizskarošā veidā.
Bet kopumā, tad ja esmu sadusmota/ nokaitināta par kaut ko, tad tādos brīžos eju skriet vai vismaz nolienu viena pati kaut kur. Ja pēc tā vienatnes perioda, es joprojām uzskatu, ka manas dusmas ir bijušas pamatotas, tad var visu mierīgi izrunāt. Bet biežāk jau pēc tā laika, saprotu, ka dusmas nebija tā vērtas- lielu lomu spēlēja nogurums, slikta diena darbā u.c. apstākļi, kas pat nav saistīti ar konkrēto situāciju.
Neizbēgami, protams, bērnībā ir bijuši visai mežonīgi kašķi ar māsu un brāļiem, kuru laikā ir bijusi gan bļaušana, gan kaušanās, gan viss pārējais :D Bet kopš tā laika esmu ielikusi lielu darbu sevī, audzinot raksturu. Dusmās parasti pasaka lietas, ko nedomā, jo gribas „iedzelt”, bet tās ļoti bijā attiecības.
Turklāt, kopš bērnības, neciešu, ja kāds cilvēks uzdrošinās pacelt balsi uz mani. Tas man atgādina, kā mamma vai tētis mūs mazus rāja par nedarbiem. Un to es neciešu. Tāpēc pati to nedaru. Es neesmu nevienam mamma, lai varētu būt "lielāka, gudrāka un saprātīgāka" un tādējādi ierādītu viņam vietu.
Ja kāds cilvēks mēģina kliegt uz mani, tas gan mani sadusmo. :D
262
