Skaļākie strīdi jebkad

Mums nav tādu reālu strīdu, ļoti reti gadās domstarpības par kaut ko, kas principā ir kaut kāds nieks, kur es izpūšu no mušas ziloni kādā PMS periodā. Un sāku pati raudāt. Es vispār raudu par katru nieku, būtu tā filma emocionāla vai aizkaitinājums, vai pms. Un, neskatoties uz to, ka es izpūšu no mušas ziloni, viņš vienmēr pirmais cenšas visu izlabot un sāk mīļot, jokot, lai pārstāju pūsties kā hamsters :) :) :)

ar brāli gan esmu kāvusies uuuj ku daudz. bērnībā vairāk, tagad tik lamājamies.. kaitina gandrīz viss, ko un kā viņš dara + kaitina vēl speciāli. Tik daudz nervus noēdis, ka besī :D labi ir tad, kad satieku viņu reti. tad nestrīdamies.

Pārsvarā lamājos, kad pasaku visu ko domāju klusēju ilgi :D Vēl no dusmām sēžot pie datora izsitu pāris burtus no klaviatūras. Ar draudzeni, gan atceros,kad strīdējos viņa man meta ar zābāku un apelsīnu, tas gan bija smieklīgi, vēl aiz matiem rāvām viena otru, bet tas jau vairāk bērnībā.

Tas spļāviens sejā bija diezgan pelnīts, jo pirmstam man tika krauts pa seju un pārsista lūpa un tad nu vīrišķis saņēma asiņainu spļāvienu sejā. Tā arī bija pēdējā reize, kad viņu satiku. Neko nenožēloju, bet parasta strīda laikā tā noteikti nedarītu.

Ja nopietns strīds, klusēju vai notinos. Ja pusnopietns, esmu pāris reizes pa pleciņu uzšāvusi un iekodusi. Ok, ja godīgi, tad gandrīz no visa spēka. (Un tad šis man koda pretī un beigās abi ņirdzām. :D )

Bet tāda īsta agresija gadījās tikai vienreiz, dzērumā mēģināju sejā mobilo ielidināt, diemžēl netrāpīju.

Es domāju, ka fizisko agresiju lieto vājie. Kad tavs arguments nestrādā vai nespēj otru apklusināt, tad mēģini ar dūri.

Neesmu no tām, kas mēnešiem ilgi par sasapējušu lietu aiz muguras pukstēs un tad kādā galēji kritiskā brīdī uzies gaisā kā atombumba

es tieši tāda esmu :D varu ciesties, bet pienāk arī brīdis, ka sadusmojos, ja nekas nemainās, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kam dusmās vienmēr sprāgst asaras, un jo dusmīgāka es esmu, jo vairāk sprāgst asaras un mazāk varu parunāt. tāpēc neesmu no kliedzējām, jo vienkārši fiziski to nevaru izdarīt, kad asaras sprāgst pa visām malām.

bet tas nav attiecināms uz manu vīrieti. ar viņu parasti cenšamies laicīgi visu izrunāt, lielu strīdu nav bijis. galvenais, ko abi vienmēr ievērojam, ja sanācis kašķis, nekad nepārējam uz rupjiem vārdiem otra virzienā un personīgiem apvainojumiem. vienu reizi esmu iesitusi pļauku, bet vēl jorpjām neesmu sev to piedevusi. pret mani nekad nav pacēlis roku.

bet vispār interesanti palasīt, forša diskusija :D

papildinu - bijušajam iesitu pļauku.
tagadējo noteikti nepļaukāju un nelidinu viņa virzienā priekšmetus. vienmēr esmu gribējusi pamēģināt plēst šķīvjus :D bet nav bijis iemesla TIK ļoti dusmoties un šķīvju žēl :D tiešām ka te viena teica, jāiepērk plēšamie.

Mūsu attiecībās bija laiks, kad strīdējāmies pilnīgi par jebko, tagad atskatoties pagātnē, vispār jābrīnās, ka esam kopā :D

Ir gan lidojuši mūsu fotoalbumi, gan telefons, matu suka, grāmatas, uh, kas tik nav gājis pa gaisu:D paldies Dievam, tas posms ir beidzies un esam pieslīpējušies tā, ka jau pašā saknē redzam, ja otram kkas nepatīk un cenšamies uzreiz mierīgā ceļā to labot.

Bet nu pie vainas ir arī tas, ka mēs abi esam emocionāli, varam abi bļaut un dauzīt durvis :D Esmu kravājusi mantas un gājusi prom tikai lai otru vēl vairāk nokaitinātu utt. šausmīga uzvedība man bija kādreiz :D

Mjā, tiešām brīnos, ka viņš mani tajā "trakajā" periodā izturēja:D

Nu trakas bābas te nolasījušās! :D
Pēdējā laikā arī man raksturīga nevis bļaustīšanās, bet tādi odzes cienīgi dzēlieni. Laikam enerģijas taupīšanas režīms ieslēdzies. :D Gandrīz vienmēr man kauns, ka cilvēkam tā pasaku, bet ko dusmās var sev padarīt.
Pirms laika gan esmu draugam gan ar viņa dāvināto ziedu pušķi iemetusi, gan norāvusi un nometusi viņam pie kājām viņa dāvinātās zeltlietas (tizli, es zinu), gan taurējot atvērusi ārdurvis un pateikusi, lai pazūd no manām acīm. Jāpiebilst, ka tas netika darīts vienkārši tāpēc, ka esmu izkāpusi ar neīsto kāju no gultas vai viņš uz mani paskatījās ne tā, kā gribētos. Gaisā uzeju tad, kad tam tiešām ir reāls iemesls. Nu ok, ne vienmēr. :)
Bet, ja godīgi, uzskatu (un tam nav nekāda zinātniska pamatojuma), ka šad tad tomēr vajag pastrīdēties. Bez fiziskas agresijas gan, jaukāk, ja tas tāds spraigs dialogs bez šausmīgiem apvainojumiem, bet vismaz ir sajūta, ka cilvēks domā, analizē un nebaidās izteikt viedokli arī tad, ja tas ir atšķirīgs.

Tā ir, strīdos dzimst patiesība, bet galvenais nepārkāpt robežas :)

Trakākais man bija, kad svešā pilsētā , strīda karstumā, izlecu no braucošas automašīnas, ( nebija pārāk liels ātrums, tāpēc gandrīz nenokritu (:D) ), un pēc tam gāju prom. Kad draugs man brauca no aizmugures, teicu, ka nekāpšu atpakaļ un iešu prom. :D Bet pati nemaz nezināju, kur īsti atrodos, zināju tik pilsētu, kurā esam un tas viss. Izlecu bez mobilā, bez somiņas, bez naudas svešā pilsētā, pusnaktī.
Bet tad draugs man cītīgi sekoja , man palika ļoti auksti un iekāpu atpakaļ mašīnā. :D

nu kā no filmām,goda vārds :D

Ja mans ex so lasitu,tagad sedetu un kostu pirkstos,jo mums bija tiesi tapat ka she vairumam attiecibas,bet vinjam likas,ka tik traka esmu tikai es, ka ta ir tikai mums... Prieks,ka zinu,ka neesmu ne garigi slima vai nelidzsvarota,ja pablauju vai iesitu plauku, ja mani nosauc par hvz ko un palaiz nagus.

Lielu stridu mums nav, bet ari vismazakie reizem var beigties ar manu blausanu, asaram un vina sisanu ar durem pa sienam... :D

Kadel cilveki ta dara? Nu tacu izliek dusmas! :D Vnk atskirigi veidi cilvekiem, ka to darit.
Es vel neesmu plesusi traukus, bet iztelojos, ka kkad nakotne to varetu darit.
Esmu metusi ar prieksmetiem virietim. :D bet ne tadiem, kas reali var traumet. :D

Un es domaju, ka esmu vieniga tada nenormala :D Diezgan bieži stridos ar draugu, parasti bļauju uz viņu, esmu paris reizes iesitusi, iepļaukajusi. Lidzigi, ka ņam ņam - man dusmas nesanak skaidri runat, jo no dusmam aizrauj elpu un domas skrien atrak neka mele spej kusteties :) Draugs ir daudz mierigaks par mani, viņu grutak sadusmot, bet ja tomer sadusmojas, tad bļauj, lamajas, sit ar kulaku vai kaju pret sienu... ja stridamies mašina, sak ļoti agresivi braukt.
Es parasti nevaru savaldit savas emocijas, dusmas....situ durvis, bļauju, sadauzijusi vel neko neesmu, bet domaju, ka tas vel priekša. A un vel man sak tricet rokas un gribas uzpipet

pareizi! No mašinas ari esmu lekusi ara :D tagad jau smiekli nak, bet tad raudaju. Tas bija Liepaja, draugs toreiz ievilka ar speku mani atpakaļ. Pec briža abi nomierinajamies. GAn man gan draugam dusmas atri pariet

Laikam esmu salīdzinoši mierīga, kaujos es pa jokam parasti (vispār patīk otru bakstīt). Kad esmu nikna, tad parasti bļauju, izmēģinu visādus krievu lamuvārdus un mēdzu padauzīt skapīša durvis, bet man ļoti ātri dusma pāriet, parasti pēc 15 minūtēm jau esmu runājama.
Ir reizes, kad sevī krāju emocijas un tad iedzeļu, bet tad man otrs paliek žēl, īpaši, ja mīļš cilvēks. Es laikam esmu mīkstsirdīga salīdzinoši. Paklaigāt gan it kā man nav problēmu, bet nekur tālāk tas nav novedis. Par kaušanos ar brāli, protams, nerunāsim, tur ir gājis karsti un izmēģināti visi iespējamie izvešanas paņēmieni. :D

es nejūtos te iederīga es vispār ar nevienu draugu nekad neesmu sastrīdējusies tā, ka būtu pilnā balsī jābļauj un jāsit pret sienu viss, kas pa rokai kur nu vēl iekraut otram. ak dieee, es pat pļauku tik vienreiz esmu iesitusi!

+ Man tāpat :)

Ka var nestrideties?:D Tad laikam ir ABSOLUTA saderiba:)