Skaļākie strīdi jebkad

_chocolate_ arī sišana ar dūrēm pa sienu neko neatrisina, bet redz tavs draugs un daži citi tādu "metodi" joprojām piekopj! Kad vienam labāk šķiet izkliegties un izdauzīties, cits nomierinās un pārdomā visu klusējot!

Es piekrītu, ka sišana pa sienu neko neatrisina. Mums tāds etaps bija attiecību sākumā. Tagad iemācījāmies pasaudzēt viens otra nervus un pielāgojāmies viens otra temperamentam. Es zinu, ka viņš ir ļoti emocionāls, tāpēc strīda karstumā neko necenšos ieskaidrot. Pagaidu, kamēr viņš nomierinās (kā jau teicu, parasti tas notiek ļoti ātri) un tad jau izrunājamies. Bet ilgi klusēt un pūsties, nu nē! Man bija viena draudzene, kas šitā mēdza darīt un tad visiem vajag dancot apkārt, lūgt piedošanu un ko tik vēl ne, lai viņa vismaz kaut ko pasaka. Man personīgi, tāda attiecību skaidrošana nav pa prātam, un man ar tādu cilvēku būtu nu ļoti grūti sadzīvot, bet nesaku, ka tā ir visiem. Ir arī pacietīgāki cilvēki.

Labāk tā nekā situācija, kad no sirds raudi histērijā pilnā balsī un gandrīz vai vārties pa grīdu, bet tas cilvēks tik turpina savus pārmetumus.

Man pazīstama situācija, arī attiecību sākumā. Histērija neko neatrisina, tikai vēl vairāk sadusmo otru. Nevajag mesties galējībās. Ja redzi, ka otrs ir iekarsis, tad ar histēriju nepalīdzēsi, labāk ir ļaut viņam nomierināties un tikai tad izteikt savu sāpi.

Pilnīgi noteikti neesmu nekāda maijpuķīte, pēc rakstura mēdzu būt tieša un atskabargaina, nespēju ilgstoši klusēt, ja man kaut kas nepatīk. Neesmu no tām, kas mēnešiem ilgi par sasapējušu lietu aiz muguras pukstēs un tad kādā galēji kritiskā brīdī uzies gaisā kā atombumba:D Tas, ka es laikus izsaku savas pretenzijas, iespējams, izskaidro arī to, ka strīdamies mēs tiešām ļoti reti. Sievišķīga ārdīšanās ar trauku plēšanu un griezīgu spiegšanu man nepiemīt, nespēju sevi tik emocionāli nesavāktu nemaz iedomāties:D Vēl jo vairāk neciestu emocionāli nenoturīgu vīrieti, kurš man strīda laikā iešļāktu sulu acīs vai dauzītu mūsu mājas interjeru. Nu nē, tāda drāma mājās man nav vajadzīga! Lielākās dusmās varu indīgi mierīgā tonī pateikt daudz riebīgu lietu, tā ka otram no pārsteiguma elpu aizsit ciet.., tā teikt, griežu ar nazi dzīvā miesā:D .Bet tas vairāk attiecas uz apkārtējiem, ne mājiniekiem. Liela bļaušana uzdzen stresu arī pašam bļāvējam, tad kļūsti nesakarīgs, pinķējies un klūpi aiz vārdiem.

_chocolate_ ... ir gadījumi, kad cilvēks tieši grib panākt histēriju, tā teikt, salauzt un pakļaut sev, lai tikai "ieskaidrotu" savu patiesību. Tas, protams, nav normāli un tādās situācijās patiesībā gandrīz neko nevar darīt. Var uzreiz visam piekrist un izlikties, bet, cik tad tēlosi. Gribas tomēr kompromisu.

_chocolate_ ... ir gadījumi, kad cilvēks tieši grib panākt histēriju, tā teikt, salauzt un pakļaut sev, lai tikai "ieskaidrotu" savu patiesību. Tas, protams, nav normāli un tādās situācijās patiesībā gandrīz neko nevar darīt. Var uzreiz visam piekrist un izlikties, bet, cik tad tēlosi. Gribas tomēr kompromisu.

Jā, situācija ir neapskaužama un man nav tādas pieredzes, lai es varētu ko prātīgu ieteikt. Varbūt kāda cita meitene forumā var dot labu padomu.

šīs diskusijas dēļ atcerējos draudzenes kaimiņus- sieviete un vīrietis, abi ap ~25 g. vecuma, taču
bļauj PA VISU MĀJU katru vakaru, sit viens otru tā, itkā izklausītos, ka skapi kāds mestu nost, un tad kad tas vīrietis iet prom no viņas, tā skrien pakaļ. Stulbs sievišķis.
nesen arī biju pie viņas un dzirdēju to visu, ''štob ti zdoh, urod!'' un citus ''laimīga''pāra izteicienus.

ar savu otru pusīti strīdēties nemēdzu, taču kad pienāk tas retais strīds, iztiekam bez jelkādas spēka pielietošanas. Taču nezinu, kā būtu tad, ja dzīvotu kopā ;)

Es ļoti, ļoti sen esmu iesitusi pļauku, kādos patsmit gados. Bet citādi es neesmu skandalētāja, arī pēdējai draugs tāds nebija, bija mierīgs ļoti, es vienreiz pacēlu balsi, bet vairs nekad tā neesmu darījusi un tas nav vajadzīgs. Es neesmu neko plēsusi, ārdijusies, situsi, tikai tā pļauka kādos 17 gados, man tas nav vajadzīgs. Uzskatu, ka visu var atrisināt mierīgi nepataisot sevi par psihopāti, kurai ar nerviem viss nav kārtībā. Jā es uzskatu, ka cilvēks ir psihiski nelīdzsvarots ja var sist, skrāpēt, kauties, es tiešām to nespēju saprast, sievietei tā nepiedienas un vīrietim vēl jo vairāk. Bet ja abiem tas ir pieņemami un paši savādāk nespēj "izrunāties" tad viss kārtībā :) :)

esmu vardarbīga,ar vājiem nerviem,ta ka joki mazi,kad esmu nikna....noteikti nespēju paciest ,ja otrs sapūšās un sāk tēlot mēmo un kurlo, tas mani uzvelk vēl vairāk!!! :D
Dodu priekšroku problēmu noskaidrot uz līdzenas vietas,kaut vai ta,ka visa māja dzird,bet ne tēlot mēmo kino,ir bijis visādi attiecībās......Ar mani citādak laikam nevar .. esmu arī pa drusciņai manipulatore, reiz bijušais pateica apm.tā - citas sievietes cenšās kļūt par stervām,tas tagad it kā modē,bet tev(man)tur nav ko mācīties vai censties,tipa -sterva no dabas...

Vienreiz es krameeju ledusskapim un salauzu plauktu, otrreiz draugs salauza :D bet taa es psihoju, bet man arii vairaak taa nerunaasana izpauzas... ja man gribas, pati lienu izliigt, ja nee, tad sis lien :D

man nav tiekmes mētāt lietas, trakākais ir bijis rokas sišana pret sienu, un arī tad , kad neviens neredz.

Mans ex dusmās laikam gribēja sist man, bet sita ar dūti pret sienu un salauza pirkstu - ilgi dabūju klausīties pārmetumus, ka manis dēļ ir salauzis pirktu un nevar strādat.

idiots :D

uiii...tada klusa un mieriga smu lidz bridim, kad mani nokaitin(nebut nessmu krieviete). tad gan ir pelneni pret sienu lidojusi, kopigas fotografijas plestas, vertslietas mestas, plestas...ari esam sakavusies:/...bet nu cik cilveku , tik raksturu. ja, tagad, kad esmu vecaka, ari morali augusi sadi stridi vairs nav.

Es savaa jauniibaa esmu izgaajusi cauri gandriiz visiem mineetajiem etapiem!:DTagad esmu pavisam "nolaidusies uz zemes",jo esmu sapratusi,ka tai trakai kliegsanai nav nekaadas jeegas,biezi tikai sabojaajam attieciibas!
Es dusmaas palieku pavisam mieriiga aareeji un saaku runaat loti leeni-tiesi otraadi ,kaa parasti!:"D
Viirs dusmaas sakoz luupas-ja redzu so skatu,tad zinu-labaak neturpinaat...Vinam taa sejas izteiksme ir taada,ka gandriiz vieglaak ir sarunu paartraukt uz kaadu briidi...ieiet citaa istaba un noskaitiit liidz 1000!:D

kad dusmojos,raudu - vienmer! draugam esmu pateikusi, ka ja es saku kluset, tad vinam ir pizgets jo esmu pamatigi nikna, ta man ir galeja robeza, vismaz pagaidam.. nespeju parunat, kad dusmojos, jo raudiens nak, un tad jau nekada kliegsana vairs nesanak, kaut gan reizem gribas..viena meitene teica par traukiem, ka vajadzetu iepirkt dauzamos traukus, laba ideja, vienmer esmu gribejusi dusmas skivi zeme mest bet vienmer zel :D

tiesam palasiju, un izsecinaju, ka esmu miera mika salidzinot ar parejam meitenem, diezgan vardarbigi komentarti, es nekad dusmas neko nemetu, nelamajos rupjiem vardiem, jo vienmer paturu prata, ka tas otram cilvekam sap, dusmas nav un nekad nebus iemesls man kadu nepatiesi apvainot vai nolamat, otrs cilveks ari jut un man piemeram ilgi paliktu prata, ja mani rupji nolamatu, kaut vai dusmu iespaida un to es ilgi nepiedotu..

sašķaidīts telefons
spļāviens sejā :D

Ha,līdz brīdim,kamēr mēs pieslīpējāmies viens otram, no manas puses ir lidojušas vārdnīcas un esmu no eņģēm izsitusi vannas istabas durvis. :D
Pēc ilgas zāģēšanas (kas man ir izcils talants) no viņa puses pa gaisu ir lidojusi panna ar visiem pelmeņiem. Cepot kko uz tās deformētās panas vienmēr atceros un smieki nāk :D Labi,ka nelidoja manā virzienā :D
Bet tā ierastākā metode no manas puses ir uzpūšanās. Tikai vēl cīnos ar to, ka, atrodoties vienā telpā, tēloju aizvainotu, uzpūtušos, bet smaidu grūti novaldīt. :D

nē, fiziski savas dusmas neizrādu, taču, manuprāt, daru vēl daudz sliktāk -- nevaru beigt runāt un mēģināt iedzelt visos iespējamajos veidos. labi pamanu, kuras vietas cilvēkam ir vājākās un spiežu uz tām. vai arī izvēršu milzīgu apcerējumu par to, kāda es nabadzīte, jo man dara tā un šitā. pašai riebjas uz sevi klausīties un kauns pēc tam, bet neesmu vēl iemācījusies tos vārdu plūdus kontrolēt :(
bet vispār dusmojos ļoti, ļoti reti -- tagadējās vairāk nekā 1,5 gadu attiecībās tās ir bijušas varbūt trīs vai četras reizes, tāpēc nav arī tik traki...

mans puisis arī nav no tiem temperamentīgajiem, viņš tikai atrunājas vai arī klusē. pirms viņa gan man bija pāris nenopietni romāniņi ar, hm, karstasinīgākiem vīriešiem, par kuriem zinu, ka viņi kādreiz ir strīdus ar bijušajām draudzenēm risinājuši arī izteikti varadarbīgos veidos. paldies dievam, man pietika prāta neko nopietnāku ar tādiem neveidot

Pati esmu karstasinīga, neko sevī neturu ilgi. Visi bijušie bija tādi mierīgie, kuriem es mierīgi varēju bļaut virsū un man pretī neviens neko. Bet tagadējais draugs ir pat trakāks par mani. Kad sadusmojas, tad mēdz ciest dažādi priekšmeti. Uz mani tā riktīgi sadusmojās vienreiz, bet biju arī vainīga-kašķis bija un vēl netīšām sanāca nedaudz uzgāzt karstu zupu :D Tad gan dabūju sitienu pa roku, pēc kura gan šis aizgāja uz otru istabu nomierināties. Bet vispār tgd esmu iemācījusies ar sevi tikt galā-ja sadusmojos tā riktīgi uz viņu, tad aizeju prom nomierināties, jo ja abi iesim pa gaisu, labi nebūs. Pēc 10 min jau varam visu izrunāt. Tā man iet ar to skorpionu :D

ārprāc, palasīju komentārus un esmu pārsteigta par to, cik te daudz agresīvo sievišķu. Kas vīrietim ir jāizdara/jāpasaka, lai dabūtu špļāvienu sejā? :o
Trakākais, ko esmu darījusi- iesitusi pļauku. tas gan bija ex, bet viņš mācēja mani novest un es tiešām uzšāvu viņam, bet pilnīgi bez iepriekšējas domāšanas. vienkārši tā plauksta automātiski noplātījās, pati pēc tam tik aptvēru.
Tagad piekopju tikai dusmīgu rūkšanu uz draugu.. uzbļauju tikai tad, ja viņš sāk pacelt toni un tad arī kliedzu lai nebļauj uz manis. uzreiz paliek mierīgāks :D Vispār, es drīzāk esmu no čīkstuļiem, nevis agresīvajām, jo man bieži asaras sāk birt, ja esmu ļoti dusmīga un nezinu kā to vērst par labu. Sāku šņukstēt un tad draugs uzreiz lien klāt un mīļojas, bet man joprojām iekšā dusmas sēž un tad nezinu ko darīt- stumt prom, lai varu nomierināties pati vai ļaut mīļot, bet tas jau problēmu neatrisinās.. Viņš ir sitis dūri sienā, bet tikai vienu reizi. Pret mani gan roku nepaceļ . Es ko tādu nepiedotu pilnīgi noteikti.

Iespļaut cilvēkam sejā ir pats pretīgākais ko var izdarīt , lai cik nikns ir cilvēks , nu tomēr kkādām intelekta paliekām ir jābūt.
Pati - es nekliedzu , neārdos , vispār es sāku aizdomāties , kad pēdējo reizi biju tiešām dusmīga un neatceros.