Man ir pagājusi apmēram nu jau seši, septiņi mēneši, ko esmu šķīrusies no ilglaicīgā drauga. Nekas nav mainījies. Katru reizi, kad redzu viņu uz ielas ar kārtējo blondīni zem padues, sirds apstājas, sastingstu un ļauju viņam atkal sevi uzveikt. Pēdējo reizi, kad viņu satiku tieši biju kopā ar kādu puisi, šķiet bijušais nodomāja, ka esam kopā, jo mēdzam uzvesties tā it kā viens otru neprātīgi gribētu. pēc tam, nākamajā dienā, saņēmu no viņa vēstuli dr.lv, ka viņš bija pārsteigts mani redzot laimīgu, bet viņš priecājas par mani. Novēlēja veiksmi un tā. Neteiktu, ka palika vieglāk, bet katrā gadījumā sajutos labāk. Tagad viņš vairs nerēgojās man priekšā itin visur, kur eju... Vairs nav tās dienas, kad redzu viņa ēnu visas dienas garumā, nē, tajā brīdī, kad viņš saprata, ka ir mani pazaudējis, un ka es atkal esmu laimīga... tiešām nedaudz vieglāk palika.