Attāluma attiecības!

Bijām kopā 2 gadus. Sanāca tā, ka es paliku vienā Latvijas galā, viņš otrā. Sākumā, protams, bieži sazvanījāmies, sarakstījāmies, bet vēlāk tas viss kaut kā... noplaka. Kaut arī uz mājām viņš brauca salīdzinoši bieži, katru reizi netikāmies, jo nedzīvojām kopā. Pēc aptuveni 3 vai 4 mēnešiem (vairs neatceros precīzi) arī pārtraucām attiecības. Nebija nekādu strīdu, bet kaut kā....Gribējām jau būt kopā, bet.....nesanāca.

Man ilgākais līdz šim ir bijis 3 mēneši. Bet katru reizi ir 1,5-3 mēneši. Nespēju iedomāties 7 mēnešus.. brr... Nevaru vien sagaidīt, kad viss šis beigsies...

Man ir bijušas attāluma attiecības, kas beidzās neveiksmīgi. Mēs bijām kopā gadu, bet nedzīvojām kopā, taču draugs izlēma doties uz Dāniju studēt. Plāns mums bija gadu padzīvot atsevišķi katrs savā valstī, katru vakaru sazvanoties pa skypu un ik pa 2 - 3 mēnešiem aizlidot vienam pie otra un padzīvoties mēnesi. Un nākošā gadā arī es biju plānojusi sākt studijas Dānijā. Plāns likās diezgan reāli realizējams. Bija grūti, protams izturēt attālumu. Mans draugs bija slimīgi greizsirdīgs, kad nebiju online viņš vienmēr domāja, ka viņu krāpju. Līdz pavasarim šādi turpinājām sazinoties katru vakaru, bet mans bijušais draugs tam pats bija par vāju un beigās mani pameta.

Bijušās attiecības.
Bijām kopā aptuveni 1,5 gadus. Viņš mani nokrāpa. Uzzināju dienā, kad viņš aizbrauca uz pusgadu uz UK. Izšķīrāmies. Mēnesi neatbildēju, tad sāku ilgoties un vārdsakot - jauna un glupa biju :D piedevu! Atbrauca pēc 6 vai 7 mēnešiem. Bet tās bija mokas, jo es nekur nedrīkstēju iet, ar draudzenēm kopā ja biju , tad vnm bij sms - kur esmu, ko daru, cikos būšu mājās. Bija pārmetumi. Tāpat bija kkas, kas lika ilgoties un gaidīt mājās. Itkā uzticējos viņam. Bet kaut kas bija beidzies attiecībā uz jūtām pret viņu. Atbraucot Ziemassvētkos, bildināja. Teicu - jā... man bija 18 ja nemaldos vai 19. Tad viņš palika šeit LV un sākām dzīvot kopā. Līdz pēc kāda 1,5 gadiem atkal izdomāja braukt uz UK. Mani sauca līdzi, bet es atteicos, jo kādu brīdi domāju par šķiršanos. Aizbrauca dienu pirms manas dzimšanas dienas - biju ļoti aizvainota, jo pat neuzdāvināja dāvanu :D pagāja dažas nedēļas un pirms Ziemassvētkiem izšķīros! Uhhh kā uzdzīvoju! :D Nenožēloju ne dienas.. reizēm viņš uzrakstīja, es neatbildu un pat izdzēsu viņu no visiem soc. portāliem.
Tagadējās attiecības.
Attālums kādi 100 km. Tikāmies katru nedēļu. Atvaļinājuma laikā dzīvojos bieži pie drauga :) mums ļoti patika! Un pēc tam arī sākām dzīvot kopā :) pēc viņa iniciatīvas!
Viss vienmēr nostājas savā vietā. Ja ir lemts, tad ir, ja nav, tad nav.. bet vairāk es negribētu attāluma attiecības, ka otrs dzīvo citā valstī. Un protams trūka tas, ka kādā darbadienas vakarā var fiksi izskriet ārā pastaigāties, bet bija jauki gaidīt katras brīvdienas, un īpašāk, ka redzi, ka otrs arī gaida :)

Bijām jauni, neapdomīgi. Runājām jau par kopdzīvi, lai gan kāda tur vēl kopdzīve, kamēr es pati biju jauna un stulba. Puisim toreiz bija 19 un man 17.
Bijām kopā, ja pareizi atceros,tikai kādus četrus mēnešus. Puisis dzīvoja 60km no manis.
Viņš izdomāja aizbraukt uz Vāciju saistībā ar savu ģimeni. (vismaz man viņš tā apgalvoja) Teica, ka tur būs tikai vienu mēnesi. Mēneša laikā viņš man pazvanīja labi, ja kādas divas reizes. It kā jau biju pieradusi pie tā, ka nesatieku viņu ikdienā, bet toreiz jutu, ka kaut kas nav.
Pēc tā mēneša, kad viņš atbrauca atpakaļ it kā no Vācijas, viņš man paziņoja, ka grib šķirties. Un pēcāk es no viņa draugiem uzzināju, ka viņš nemaz nav bijis Vācijā, bet gan savos laukos ar vienu no savām ''dāmām'', uzdzīvojis.
Toreiz reaģēju ļoti smagi, bet tagad uz to visu noskatos un saldi pasmejos! :D
Man liekas, attāluma attiecībās vienmēr līdz galam nevaldīs uzticība. Attālums nu nekādi nevar satuvināt, ja vien tur nav tāda real thing mīlestība.

Mūs jau no sākuma šķīra 70 km, taču praktiski visas brīvdienas pavadījām un pavadām kopā. Tagad gan tie ikdienā ir 40 km, bet tā nekas daudz nav mainījies. Bet par nākotni tiešām nevēlos domāt, zinu, ka draugam aprīlis - oktobris būs ļoti aizņemti, ja nekas nemainīsies, pat vasarā praktiski nebūs brīva laika. Tā kā nezinu, kā tad būs.

Tikaamies 1 meenesi un es aizbraucu uz citu valsti. Peec diviem tur nodziivotiem meeneshiem es noleemu izshkjirties. Iemesls - vinjsh bija taalu, man nenormaali gruuti sveshaa vietaa (driizaam moraali, ne fiziski) un blakus paraadiijaas cilveeks, kursh mani visaadi atbalstiija, buudams man pilniigi sveshs. Maneejais nespeeja iejusties, kam cauri es eju un ko juutu, lai kaa centos skaidrot + bija komunikaacijas gruutiibas, biezhi nebija pieejams internets un zvaniishana maksaaja naudu. Juutas pret saveejo vienkaarshi kaut kur pazuda...
Atgriezos, satikaamies atkal un atkal sagaajaam kopaa. Veelaak appreceejaamies. Tad vinjsh aizbrauca uz citu valsti uz veselu gadu, iekaartoties un sagatavot celju muusu atbraukshanai. Komuniceejaam katru dienu vairaakas reizes, sazvaniijaamies, un shoreiz abi zinaajaam jau, kas tas ir - buut sveshaa vietaa un ciiniities par "izdziivoshanu" un iedziivoshanos. Neteiktu, ka man tas gads bija gruuts bez viira. Jaa, likaas, ka ilgi un bezgaliigi, bet mana ikdiena no taa iisti nemainiijaas - darbs, shoppingi, tikshanaas ar draugiem, visaadas dariishanas, ikdienas ruupes un klapatas un kaut kaa laiks taa arii paskreeja... Arii vinjsh bija aiznjemts un noslogots pilniibaa, ka laika daudz zheeloties un skumt nemaz nebija. Muusu attieciibas tas nekaadaa veidaa nepasliktinaaja. Bet atkaartot ko taadu negribeetu gan, jo tas vienkaarshi ir nevis neizturam, bet driizaak - ne paaraak normaali un veseliigi.

Ja čakras ir savienotas , tad attālumam nav nozīmes. Par to astral-temple.com
http://www.astral-temple.com/lv/discussion/pieburt-virieti-sievieti/