Attāluma attiecības!

Pēc savas ģimenes pieredzes redzu, ka tas ir ļoti smagi. Tā kā tā nav mana dzīve un izvēle, sīkāk te nestāstīšu. Bet daži mēneši ir sīkums. Ilglaicīgi tas ir ļoti smagi.

1 mēnesis šķirti. Es Spānijas nekurienes dienvidos, viņš - LV. Viss bija labi, tikai ļoti pietrūka. Runājām katru dienu. Noteikti satuvināja, jo ja jau izturējām mēnesi, tad daudz ko varam :) nekādas neuzticības.

ir ļoti grūti, sākumā attālums bija 3h ar lidmašīnu, tagad ar mašīnu, tomēr tās ir smagas un dārgas(:D) attiecības. Īpaši, ja esi aizņemts cilvēks, bet šādos gadījumos ir jāmokās, ja abiem sirsniņa saka, ka ir īstie viens otram. Ja mīli, negribēsi krāpt, bet sapņosi, kaut ātrāk satikt varētu. manā gadījumā attāluma attiecības ir dziļākas un īstākas, nekā kad draugs dzīvoja 3 min no manis. šajā gadījumā ja satiekamies, tad, nevis lai aizietu uz restorānu, bet tiešām pavadītu brīvo laiku kopā un man ar viņu pat randiņš nav bijis, jo tie randiņi ir uz 2-3 dienām(week endiem), kad kaut kurš pie kaut kura aizbraucam ciemos :D tā sajūta ir itkā tu dzīvo ar cilvēku, viss ir kārtība, bet uz laiku jāpašķiras, lai darītu savas lietas. man ir smagi emocionāli, bet smagi ir arī otram un tādēļ kautkā izdodas dzīvot mierīgi tādās attiecības, jo atbalstam viens otru un neraudam katru vakaru :D jā+tagad plānojam nostāties katrs pats uz savām kājām un dzīvot kopā beidzot.
Man draudzenei apmēram identiska situācija un viņai nākamgad plānojas kāzas.
pačukstēšu, bet es arī esmu bildināta, tādēļ nav jābaidās bet jāmēģina, jo ja nebūsiet īstie viens otram, tad attālums būs tikai atruna, ja būsiet, tad vienīgā problēma var būt $ par biļetēm, bet nu to jau var sabīdīt kaut kā kopā, ja vēlas :))

attālums, kurš var šķirt ir arī Rīga - Sigulda, tikšanās 2x nedēļā.. attālums var būt Latvija - Afganistāna, tikšanās 1x pa 3 mēn.
ta, kā ļoti individuāli, pirms šāda pārbaudījuma nevienās attiecībās nav iespējams paredzēt iznākumu.

šī tēma man arī ir sāpīga,jo mēs tikāmies ik pēc 2 vai trim nedēļam.viss ilgākais,ka netikāmies bij 2mēneši.Ir grūti,bet var izturēt.

Es ar savu ex puisi dzīvojām 200 metru attālumā viens no otra,nodraudzējāmies gadu un 2 mēnešus,kopā nedzīvojām,jo gājām tikai viduskolā.Bija tikai palikšana vienam pie otra,bet katru dienu,var teikt,ka pat visu dienu,pavadījām kopā.Tad viņš aizbrauca uz UK.Sākumā teica uz 3 mēnešiem(bez satikšanās iespējām).Vēlāk jau teica,ka paliks vēl mēnesi,tad vēl mēnesi,tā nu bez tikšanās pagāja 7 mēneši.Pati sēdēju mājas,nekur neballējos apkārt,mācījos vēl viduskolā.Ko viņš darīja nezinu,jo man daudz reiz tika melots,teica ka sēdēja mājas,bet pēc nedēļas viņa draugu profilā redzu bildes no UK kluba ar manu puisi.Strīdi bija ļoti bieži+melošana,gāja traki.Pēc 7 mēnešiem satikāmies uz nedēļu.Viss labi,bet tomēr nebija tāds prieks viņu redzēt,kā biju domājusi,bet skumu pēc viņa ļoti,bet viņš mājās netaisījās braukt.Gaidīju vēl 4 mēnešus,sāku ballēties apkārt,iepazīties ar cilvēkiem,šoreiz sāku melot es,nezinu to darīju tāpat vien vai atriebos viņam.Teicu,ka mācos,pati tikmēr uz klubu taisījos.Sāku ignorēt zvanus,neiet skypa un dr.lv,lai tikai nebūtu jāsarakstās ar viņu.Tad ar savu ballēšanos iepazinu jauku puisi,kurš patika nu ļoti ļoti.Tā nedēļu satikāmies ar jauno puisi,sapratu,ka ar veco jāpārtrauc kontakti.Ex uzreiz pēkšņi gribēja braukt mājas(lai gan ,kad es visu laiku lūdzos,lai brauc-nebrauca),pamest visu UK tikai lai būtu kopā,bet man jau bija jauna iemīlēšanās un sapratu,ka ar ex mani saistīja tikai pieradums.Ļoti žēl,ka šādi nočakarējos gadu,tas laiks liekas vienkārši pazaudēts un tikai nervu sabojāts.Vairāk neko tādu negribētu piedzīvot.

Un ļoti piekrītu šim

Attālums māk visu salikt pa vietām

Šajā laikā,es sapratu,ka pret ex neko nejūtu,citi tajā laikā saprot,cik ļoti mīl savu otro pusīti!

Šī nav no nenopietnajām diskusijām, bet - ir vispār kāda meitene, kas Erasmus laikā NAV samīlējusies?


starp citu, no sava paziņu loka es esmu vienīgā :p ir draugi, ka strādā ārzemēs pāris gadus, tie gan pēc gadiņa, diviem samīlas. laikam manas studējošās meitenes ir pārāk apzinīgas un brauc tik tiešām mācīties :D ;)

internets, telefons, masina, lidmasina, kugis-istermna atrisinajums vai mierinajums skumja bridi;.

Smaga tēma.
Mums attālums traucēja, lai gan sākumā viss bija burvīgi. Pēc neilga laika arī pašķīrāmies.
BIjām kopā gadus 4. 2x viņš brauca prom. Pirmajā reizē 3mēn. Otrajā - 6mēn.
Bija grūti,ļoooti.
Satikšanās fantastiska..
Bet diemžēl mūsu attiecībām nebija lemts turpināties.
Bet tas ir liels pārbaudījums attiecībām.

Pirms aizbraukšanas kopā bijām pavadījuši divus gadus. Dzīvojām kopā. Pirmo reizi prom brauca uz pusgadu. Sākumā man bija ļoti grūti pierast pie tādas situācijas, bet ar laiku paliek vieglāk. Ir brīži, kad uznāk skumjas un gribās, lai tas cilvēks ir blakus, bet esmu iemācījusies pieņemt esošo situāciju. Zinu, ka viņš strādā un cenšās, lai mūsu nākotne būtu nodrošināta. Galvenais jau ir uzticība, ja tādas nav, tad attiecības ātri vien var izjukt. Tagad arī esam šķirti, mājās būs šonedēļ tikai uz divām dienām, un tad jau atkal prom. Mūsu gadījumā attālums attiecības tikai stiprina, vienmēr izbaudam to laiku, ko varam pavadīt kopā, mani taureņi vēderā joprojām dzīvi :D

Pusgada dzīve skaipā un telefonā. Burvīgas, kaislīgas tikšanās, asarainas atvadas. Niknums, mūžīga ilgošanās.Tas viss noveda pie sava veida rutīnas,un galu galā - abpusējas, negribīgas šķiršanās.
BET
ja attiecības ir tiešām nopietnas,un mīlestība "īstā",un it sevišķi - ja jau dzīvots kopā,un attālums ir +/- īslaicīgs - attiecības ir absolūti iespējams saglabāt. Un iespējams - padarīt stiprākas.

Labi, es esmu mauka, bet aizbraucu es, bijam skirti pusgadu, es iepazinos ar citu, ar kuru milla tagad... loti sapinaju ex, bet pa tiem 6 meen.es vinu vnk nejutu... un samileejos tagadejaa...
Un tagadejais aizbraucis prom uz 2 menesiem, un saprotu ka jutaas mans ex, nevienam nenoveelu...

Nu, mēs jau gadu tā dzīvojamies un dzīvi esam. Protams, ir ļooooti grūti, taču apzinos, ka tas nav uz visu laiku un tas piedod spēkus.

Ak jaa, ar ex bijam kopaa 8.5 gadus...

attālums vai nu pastiprina attiecības un jūtas vai arī vienkārši izšķir.
man bija otrais variants. divus gadus bijām kopā, pat īsti nepaspēju piedzīvot kā tas ir,kad šķir attālums, jo mani pameta nedēļu,varbūt mazliet vairāk pēc aizbraukšanas. ātri un vienkārši. pielauju,ja puisis bija par gļēvu, lai visu izbeigtu vēl kopā esot.. iespējams. zinu tikai vienu- ārzemes par labu,šķiet, nenāk nevienam pārim.

Bija un ir grūti, palīdz tikai skype sarakste un sms visu cauru dienu, bet vienalga, nevaru, nav viegli izturēt bez viņa :(

es arī tagad ar savu vīrieti dzīvojam katrs savā valstī.viņš vairāk ilgojas nekā es.tas ok?mazliet jūtos vainīga,ka tik ļot neilgojos. :D

uzticiba ir abpuseeja, bet ir loti gruuti tas attaluma attiecibas. skumji, vienntuli, gribaas pamosties blakus, samilot otru un dari visu ikdienisko. labi ka musdienas vel skype pastaav..var runaat bez maksas unr redzet viens otru.:)

Ir būts atsevišķi 7 mēnešus, divreiz. Manuprāt, visgrūtāk paliek pēc 2-3 mēneša...