man šķiet, ideālā gadījumā vajdzētu būt tā, ka viena puse labāk pārzina vienu jomu, otra -- kādu citu. piemēram, viens studējis vēsturi, bet otrs interesējas par fiziku utt. tādā gadījumā viens var papildināt otru, nevis atrasties tādās nemainīgās pirmklasnieka un skolotāja attiecībās. starp citu, tādu variantu uzskatīja par labāko iespējamo (un attiecināja uz vecāku vīriešu un jaunu puišu attiecībām), bet man tas šķiet kaitinoši
man ir bijušas tādas attiecības, kurās esmu gudrāka gandrīz visās jomas, un, teikšu atklāti, tā auklēšanās bieži uzdod pa nerviem un liek pārdomāt, kāda no tādām attiecībām vispār jēga. un tā paša iemesla dēļ man šķiet aizdomīgas attiecības, kurās partneriem ir liela gadu starpība -- nu, es neticu, ka kaut kādas dižas jūtas var pastāvēt starp, piemēram, 50 gadus vecu pieredzējušu un veiksmīgu vīrieti un viņa 20 gadīgo draudzeni, kas pabeigusi vidusskolu un pēc tam izgājusi nagu pieaudzēšanas kursus... tad vai nu tas vecākais ir bērna prātā, vai nu arī nekā vairāk par seksu tur nav
man ir svarīgi, lai partnerim ir intereses, lai viņš nav aprobežots, taču es negribētu būt kopā ar vīrieti, kas man būtu drīzāk kā tēvs vai skolotājs