Smieklu diskusija.

Skaya. :D :D :D

Vaaaij, tikko atcerējos briesmīgāko, par ko man anormāls kauns vēl tagad un pašai sevi iepļaukāt gribas..
Ar māsicu vienam džekam prezīšos ar adatu caurumus durstījam... Vot, par šito toč biju pelnījusi atrauties..

Mans radinieks strādāja vienā no uzņēmumiem, kur atbildēja uz tiem bezmaksas telefona zvaniem. Viņš bija izstāstījis, ka viņiem ir noteicējs un bieži vien nolika pie vietas jokotājus, paprasot, kāds tad Bauskā ir laiks (tas jautājums mainījās, atkarībā no zvanītāja atrašanās vietas). Tad nu tie sabijās un meta nost.

pirms negaisa zvanījām uz dullo visādiem mājas telefoniem un teicām, ka esam no metoroloģijas centra un steidzami ar visiem mājlopiem jāpārvācas uz mājas pagrabu..

TIK LABS! :D

Es jau iedomājos kā kādi pensionāri sēž pagrabā ar cūku azotē. :D

Jā, vecais labais bērnu dienu neprāts (lai gan man bērnība nebeidzās līdz kādiem 14 gadiem kā minimums!) :D
Mēs ar to zvanīšanos bijām uzmanīgi - sametām telekartei un zvanījāmies no taksafona (jo manai mammītei šis diez vai liktos smieklīgi)

Late, cūka azotē un ar āzi apsegušies! :D

Atceros vienu nedarbu par zvanīšanos. Bija tāds Hameleonu rotaļu konkurss (90-to gadu vidus - kāds 1996 varbūt), kur jāatbild uz jautājumiem par seriālu (laikam baigā mazā fanīte biju). Nu tad cītīgi ik vakaru zvanīju, bet, protams, neko nevinnēju, bet rēķins.. khemm... kādi 30 lati bija. :s Toreiz barga nauda. Mūsdienās vienas džinsu bikses, bet sutu dabūju pamatīgu. Atceros, ka brālēni vēl smējās par mani, jo laikam saprata, ka es tam 'seksam pa telefonu' biju zvanījusi :D :D :D

zvanījāmies uz dullo parasti un teicām, lai pieet pie loga un pamāj, bieži tās sarunas bija ar omēm/opjiem un bieži viņus sanāca apčakarēt kaut kā :D visbiežāk gan teicām, ka kaut ko laimējuši. vēl zvanīju draudzenes bijušajai klases biedrenei un prasīju to klasisko - zoodārzs?! a kapēc krokodils pie telefona. drausmīgi īstenībā :D
bet vistrakākais liekas, ka pie veikala mācījos vienu draudzeni vest uz riteņa stieņa un ceļā pagadījās tiem laikiem paglauna mašīna, kuras spogulis patraucēja un mēs to nolauzām pilnībā :D kā mēs bēgām un baidījāmies :D šitas mums noteikti nāks atpakaļ! :D

Jā, un zvanījāmies svešiem nr un teicām to joku, ka ir laimējuši bērnu, ja neieradīsies pakaļ nedēļas laikā, sūtīs visu ģimeni.

Jā, šis arī savā laikā bija topā. Tika zvanīts arī krievu valodas skolotājai, lai pasūtītu torti ar siļķēm un putukrējumu. Un no telefona būdiņām uz mājām, ķipa no radio, un visādas muļķības sarunātas mammām un tētiem, prasījām dziedāt, dzejoļus deklamēt, jokus stāstīt..

Labākais laikam bija kaimiņu dārzā puķes zagt. Kopā ar draudzeni un viņas mazo (tajā laikā ap 2 g.v.) māsu. Cita kaimiņu tante mūs pieķēra, mēs mukām, bet mazo māsu atstājām. Pēc tam gan bija jāiet viņai pakaļ.. ;D Pašām kādi 10-12 gadi laikam bija.

Vienreiz kaķim ūsas apgriezu, jo izdomāju, ka jābūt vienādām, pēc tam tēloju, ka neesmu neko tādu darījusi, mamma baigi rājās.
Parādījās modē tie spicie zābaki un ar draudzeni izdomājām uzvilkt mammas jaunos apavus un gājām līdz vietējam veikalam,protams, mani ieraudzīja brālis ar draugiem un visi mūs apsmēja kur tad tādas papēdenes uzvilkām :D
Arī zvanījāmies uz nezināmiem nr., bet īsti neatceros, ko teicām.
Vēl kkadus ūdens maisiņu un olas ar brāli metām pa logu.

Es vispār biju tāds bailīgs un pareizs bērns. Dikti lielu cieņu vienmēr pret vecākiem cilvēkiem izjutu, lai viņus muļķotu. Tādos brīžos, kad kāds no draugiem zvanījās un muļķojās pa telefonu, tik nodomāju, ja nu kāds manus mīļos vecvecākus šādi muļķotu, man būtu dikti skumji. Oma vienmēr baidīja, ka viss nāk kā bumerangs atpakaļ, tā nu neblēņojos daudz, jo bail bija :D

Tomēr mazo brāli, kad viņš mani nokaitināja, gan pēc tam tērpu visādās kleitās un svārkos, apkarināju ar krellēm un mālēju ar mammas kosmētiku. Mamma vienmēr brēca, ka to puiku sieviešķīgu pataisīšu un ko tad? :D

Viens no nedarbiem, kur man aš kājas aiz bailēm drebēja bija Mildas konču čiepšana no mammas skapja slēptuves. Nu vājprātā garšoja! Un, ja es vēl zināju, ka viņai tās ir un nedalās ar mani... uijjjj :D

tizli

Ka man bija kādi 5 vai 6 gadi mājās visas mēbeles un grīdas aplaistīju ar kefīru.

pati sho neatceros , bet man stastija, kad biju pavisam maza gajam ar vecmaminu pec vinjas pensijas un tad , kad parnacam majas , naudinju vinja nolika uz galda, es vinjai paprasiju - drikst es pazimeshu? vinja kaut ka nepamanija, kur taisos zimet atljaava, bet pati aizgaja uz citu istabu , kad atgriezas redzeja manu maakstu uz pieclatniekiem :D un apmeeram uz 90 latiem biju saziimejusi visadas saulites uc shausmas. labi , ka velak bankaa sanaca apmainiit.

bet par tiem telefoniem , atceros mes zvanijam draugiem un mulkjojam ,ka te no radio un vinji vinnejushi loterejaa automashinu , kaa nu kuram bija reakcija, citi sveicinaja radus utt :D bet mes tik kjikjinajam :) mjaa.. tagad kaa atceros kauns!

un tad taads mega stulbs un tizls - kad ej pa ielu un sveicinies ar nepazistamiem cilvekiem - un vinji ari ar tevi sasveicinaas, veel uzzvanot pie durvju zvana un aizbeegt - es nesaprotu prieksh kam mes to darijam , bet tad tas bija tik bailiigi

* maakslu

Ko mes ar draudzenem tik nedarijam!

Pirmkart jau kad biju pavisam sika, mes berza ierikojam shtabu ar dazham pagalma draudzenem. Sedejam koka zaros ka tadas vardas cauram dienam. Katrai bija iedalits savs zars, tad mes vel graizijam berzus ar stikliem uz suucam sulu. Nesaprotu, ko domaja musu vecaki, jo mes burtiski sedejam kokos ka putni vismaz pa 3 stundam diena.

Ar zvanishanu bija ari jautrais. Nemam prieksa Lattelecom katalogu un aizvertam acim lozejam laimigo " loterijas uzvaretaju", kuram pec davanas janak bija pie Bernu pasaules Barona iela. Sausmas, nabaga cilveki. Vienreiz dazvanijamies kadam Bites kungam, kur vina kundze atbilde, ka Bites k-gs jau kadu laicinju miris!

Kad paradijas mobilie, zvanijam uz 1188 6 no rita sestdien un prasijam, cikos pirmais dievkalpojums. Starp citu viniem nav tadas informacijas. Tad vel no nepazistama nr. zvanijam savien skolas biedriem un latgalu akcenta blavam: " Nu ko tu guli, jau 6 no rita, a nu ka uz kuti govis slaukt!" Viss ta sbija 5-6 no rita. Shausmas, nabaga cilveki.

Vispar par bernibu daudz labu atminu, ha… atcerejos, ka vienu kaiminu puiku sutijam raknaties miskastes, lai atrod shokolades papirishus. Tad mes tos pildijam ar maliem un pilna nopietniba tirgojam pie veikala.

Berniba laba lieta, nevaru vien sagaidit, kad man pashai bus berni :)

Udens maisi, olas no balkona tika mesti, un ta simulesana lai uz skolu nav jaiet vsp vaks.

Bērnībā ar Kendruci dzīvojām kopā laukos. Spundējām tur resnās krātiņos un audzējām kā dzīvniekus... vēl tagad smiekli nāk atceroties:)

Simulēšana vispār laba lieta :D Vienreiz ieliku termometru tikko uzvārītā ūdenī. Viņš uzsprāga un uz skolu tāpat bija jāiet. Vispār šausmas, nezinu kur tas dzīvsudrabs palika, tak indīgs.
Vienreiz speciāli cēlos lai ietu it kā padzerties pa nakti un uzskrietu krēslam un sasistu kāju tā, ka nav jāiet uz skolu. Veda mani pie traumatologa, nez ko viņš padomāja, jo manai kājai taču pilnīgi nekas nekaitēja :D

Es nezinu cik mani b[ernbas nedarb ir smiekl';igi, bet bija šādi:

Mums ar māsīcu bija mēneša starpība un pārējie apkārtējie bērni bija vecāki, bija viena meitene 5 g vecaka, kura mums abām likās pati krutākā pasaulē :D Tad vienu reizi m;es mazās lauķes brucām pie viņas uz Rīgu- mums kādi 11 gadi bija. un tad zvanījāmies uz visādiem tel.nr no telefona grāmatas un uz skaļo fonām uzslēdzām Bon Jovi un bļāvām It's my life... :D

Kādreiz mums dzīvoklim balkons bija ar kaimiņiem, a tur tāds nejauks onkulis dzīvoja, es nezinu, kas man bija uznācis, bet viņa pusē stāvēja bļoda ar bietēm- es tās visas pāri pārlidānāju... Mēs dzīvojām 5 stāvā un man bija labi ja 5 gadi- nabaga mamma dabūja iet lasīt :D



Tad vel laukos mums tur tāda 2 dzīvokļu māja ar 6. dzīvokļiem. Vienu vasaru tur bija ievākusies ģimenīte ar daudz bērniem.. Mums ar māsīcu tie bērni besīja un mēs viņus saukājām par kašķiem :D appmētājām viņus ar āboliem utt...

Vel viens nedarbs mums ar māsīcu bija vienai sīkajai teikt, ka viņai čūskas uz galvas- tā panikā bļāva un raudāja parasti, kad tā teicām :D
Ar to pašu māsīcu bijām pavisam mazas un mums ļoti patika iet ie kaimiņu mājas čurāt :D nezinu kapēc- neatceros, jo bijām pavisam sīkas... un tā mēs sētā atradām caurumu un devāmies uz kaimiņu sētu- kaimiņiene ieraudzīja un lamādamās skrēja paka', mēs mukām prom un līdām sētā- māsīca izlīda, bet es ieķēros un tur iesprūdu :D

Un mēs ar kā trakas ar to pašu māsīcu dzīvojām pa kokiem, mums bija tāda priede, kurai milzigi zari un tur pus dienu sēdējām un spēlējāmies katra savā stāvā :D

Šis nav nedarbs, bet nu visu mūžu velkas līdz
Bija pēcpusdienā, visi no ģimenes bija istabā diendusu gulēja vai darīja savus darbus. Omei bija kaza, kas bija norāvusies un sāka skriet man pakaļ. Es pāri visam laukam skrēju, kaza man pakaļ. Uzkāpu ābelē un tā bļāvu: "Omeeee! Ome!" Atsaucās kaut kāda kaimiņu ome. :D :D
Un vēl šobaltdien opis saka: "Tā jau tusnīdama tak kokā neuzrāptos, bet kad kaza pakaļ dzinās, tad viens-divi ābelē iekšā!" :D :D

Es ar kaimiņu puikām pīlādzī vien dzīvojos. Man vispār ar viņiem draudzēties neļāva, jo šie tak bandīti esot. :D