Gribu jaunas lietiņas,bet strādāt nesanāk.

Vienrz-ka to biji domajusi? Tas,ka augstskolas laika nestradaju,nav mainijis manu dzives celju! Man ir darbs,salidzinosi labi atalgots,ir augstaka izglitiba,bet tas,kuras starp lekcijam stradaja,tagad dziivojas te LV,te Anglija un nezin ko iesakt ar savu dziivi i necensas LV meklet darbu,kaut diploms ir labs.

Apvienot ir grūti, un ir arī atšķirība, vai šī apvienošana notiek saistībā ar to sfēru kurā studē, vai arī ja studē kaut ko vienu, bet strādāt vēlas uz pilnu slodzi citā jomā, kaut vai oficiants, pārdevējs utt. Darba devējam tā ir problēma, paņemt studentu, kuram jāpakārto viss grafiks, jo vairākas dienas nedēļā viņš var no tikiem līdz tikiem utt. Ar to neattaisnoju, bet piekrītu viedoklim, ka grūti apvienot ar studijām. Un lielākoties kaut kas būs jāupurē, uz darbu nevar neiet, tātad sanāks kādas lekcijas nokavēt, bet ja ir vēlme to pēc tam var apgūt arī pastāvīgi.
Ja vecāki var atļauties, manuprāt nav slikti, ja pirmajos kursos studējot dienas nodaļā visu laiku var veltīt mācībām, ar piebildi ka sekmes ir tiešām labas.
Man sākumā arī vecāki palīdzēja, un milzīgs paldies viņiem par katru latu, ka varēju izbraukāt ar transportiem, paēst un palika vēl kādam kārumam. Prasīt šmotkām uc ne pirmās nepieciešamības lietām ir vienkārši necieņa pret vecākiem vai debīlisms. Gribas dzīvot skaisti - jāsitas pa dzīvi. Negribas/nesanāk strādāt un pelnīt, tad jābūt pateicīgam ka vispār ir ko ēst un jumts virs galvas!!

Mardzita Sheep tādā, ka "parastie" cilvēki bieži meklē mazsvarīgas atrunas, tikmēr kamēr ir tādi, kas spēj iet pretī savam mērķim neskatoties ne uz ko. Es nerunāju par vienkārši labi atalgotu darbu, ir profesijas, kurās viss karjeras kāpums notiek salīdzinoši mierīgi. Mediķiem, piemēram. Taču, ja palasa patiešām veiksmīgu cilvēku biogrāfijas, vai tādu, kas no pilnīgas nabadzības ir uzkāpuši līdz nodrošinātai dzīvei, viņiem visiem kopīgs ir tas, ka viņi ir dzīvojuši dažādos apstākļos un bija spējīgi sev atteikt gan vajadzībās, gan miegā un citās lietās.
Ja atgriežamies pie vienkāršās tēmas par strādāšanu starp lekcijām - nezinu nevienu kuram tas būtu kaitējis. Drīzāk pretēji - kā gan darbs var nākt par ļaunu? Es personīgi zinu arī meiteni, kuras vecāki ir nodrošināti, taču uzskata, ka viņai vajag strādāt paralēli studijām. Man šķiet, ka viņa kā reiz izceļas uz vienaudžu fona ar mērķtiecību, jo kaut gan uzauga turīgā ģimenē, redz un saprot, ka vecāki negrasās viņai apmaksāt drēbes, mašīnu, dzīvokli. Viņas izpratni par naudas vērtību un mērķus dzīvē, domāju, daudzi varētu apskaust, es tajā skaitā. :)

Ja atgriežamies pie vienkāršās tēmas par strādāšanu starp lekcijām - nezinu nevienu kuram tas būtu kaitējis. Drīzāk pretēji - kā gan darbs var nākt par ļaunu?

Ja strādā un mācies, tas kaitē vai nu vienam vai nu otram. Man kursā bij meitenes, kas strādāja un mācījās un ticiet vai nē, bet darba dēļ tā sačakarēja sev sekmes skolā, ka nācās vnk pamest skolu.

angry_jamesy Es nezinu nevienu pašu tik traģisku gadījumu. Man lielākā daļa paziņu paralēli strādā un visi lieliski tiek galā. :) Ir pazīstama viena meitene, kur paņēma pārtraukumu no darba uz pāris mēnešiem, kad juta, ka dienas režīms kļūst pārāk noslogots, bet tas bija tādēļ, ka viņa mācījās arī kursos paralēli, līdz ar to, nebija nevienas veselas brīvas dienas nedēļā. Pēc tam gan atsāka strādāt un sameklēja citu darbu pēc aptuveni ~4 mēnešiem.

man viena draudzene, kad sāka mācīties universitātē, sākumā tikai mācījās, pēc pusgada sāka strādāt un ar laiku notika tā, ka nācās izvēlēties - mācības vai darbs, jo dienas režīms kļuva pārāk noslogots un sanāca tā, ka viņa jau pēc 1.kursa aizgāja no skolas un izvēlējās darbu...žēl, ka tā notiek, tāpēc es domāju, ka ja ir iespēja, tad labāk tikai mācīties vai tikai strādāt ;)

Es esmu piemērs, kad traucēja.
1. Studiju laikos ar draudzenēm pastrādājām naktsklubā, mazgājot traukus.
Labi, ka laikus attapos - un pārtraucu. Draudzene, kas turpināja, tiešī šī darba dēļ iekavēja mācības tā, ka vēl 2 gadus nebeidza.
2. Vēl 1. kursā pēc lekcijām strādāju par auklīti. Tikmēr mani kursabiedri kopīgi pildīja praktiskos mājas darbus. Pārējiem viss izpildīts, es viena cīnījos un neizcīnījos laikā. Bija šadas tādas problēmas, jo pasniedzēja un viņas sistēma bija tāda īpatnēja.

Savs laiks mācībām, savs strādāšanai. Kā toreiz pastāvēja viedoklis - strādāt paspēsi vēl visu mūžu, studijas ir pēdējais laiks, kad vēl to nedarīt.

Savs laiks mācībām, savs strādāšanai. Kā toreiz pastāvēja viedoklis - strādāt paspēsi vēl visu mūžu, studijas ir pēdējais laiks, kad vēl to nedarīt.

Tā man mamma teica.

Ja ir izvēle, tas ir cits stāsts. Es nezinu daudz cilvēku, kuriem tāda ir, īpaši ņemot vērā dzīves līmeni Latvijā. Pie tam, es personīgi, neesmu gatava atteikties no visām savām iegribām. Šobrīd nestrādāju, bet kad man bija darbs, uzskatu, ka biju produktīvāka, jo dienas pienākumi tika rakstīti un veidoti līdz minūtei. Mācījusies vienmēr esmu ļoti labi.
Pirmajā latviešu Intelligent Life numurā bija ļoti interesants raksts par studentiem ārzemēs (ne latviešu, bet pārsvarā vietējiem). Tur bija arī minēti daudzi piemēri ar cilvēkiem, kuri strādā paralēli vairākos (!) darbos+studē. Nevarētu sacīt, ka viņiem bija izvēle to nedarīt, jo daudziem vecāki nav spējīgi visu nodrošināt, vai arī nevēlēšanās sevi apkraut ar kredītiem. ;) Katrā ziņā, interesanti un iedvesmojoši, jo nelikās, ka kāds no viņiem čīkstētu un par daudz sūdzētos.

Njā, es arī uzskatu, ka tas tik viennozīmīgi nav, nu nevar visu kā ar asu nazi taisni nošņāpt - tikai tas ceļš, pa kuru es eju ir vienīgais pareizais, pacelt sevi uz pjedestāla un sist sev pie krūtīm, kāds es esmu varonis, jo, redz, es varu to un to un vēl šito. Katram ir sava situācija, apstākļi, nianses un apsvērumi. Es arī ļoti agri sāku strādāt, bet to nenoteica vecāku finansiālā situācija, drīzāk mans dumpinieciskais raksturs - gribējās būt neatkarīgai, patstāvīgai, mani kausēja tā sajūta, ka esmu savās finansiālajās izvēlēs brīva, kaut gan mammuks tāpat nemitīgi, kā atvainojoties, gribēja saujā iespiest pa piečukam reizi pa reizei. Tajā pašā laikā mana draudzene, centīga un gudra meitene, strādāt sāka tikai pēc augstskolas beigšanas un šobrīd viņai ir nebūt ne slikts darbs. Jebkurā gadījumā centība, mērķtiecība +veiksme tāpat ir visa pamatā, vienalga, strādā vai mācies!:)

Ķīselītis - ja tev ir tāda situācija, kādu tu to raksturo, tad varu pateikt pāris lietas.
1. tu nevari norādīt to, kā vecākiem (mammai) tērēt savu algu. viņa pelna-viņa izvēlās. un domāju, ka ļoti iespējams nedod, jo vienkārši nav ko dot. nu nevari visu uzreiz gribēt.
2. tu dzīvo 21 gadu vecumā pie mammas, viss ir ok, bet, ja tu nestrādā un neko nedari, tad pašsaprotami, ka tev ir jātīra jūsu miteklis un par to samaksu prasīt ir bezkaunīgi.
3. meklē darbu! un tiešām centies meklēt ikkatrā brīvajā brīdī. zvani, raksti, sūti CV, daries!
4. saproti to, ka drēbes un kosmētika nav dzīves lielākās vērtības. ja tev nav degoši kaut kas tāds jāpērk, bet tu tikai gribi jaunu principa pēc, tad vēljovairāk - nečīksti! galvenais, ka tev ir ko vilkt mugurā un ir apavi, kuri nejūk pa detaļām. paskaties, kā citi cilvēki dzīvo - ēst nav ko, ģērbt nav ko un tu vēl atļaujies dusmoties uz mammas, ka viņa neizdabā tev un tavām kaprīzēm. PADOMĀ ARĪ PAR CITIEM!

Vienrz-Nevajag tagad nolikt tos,kuri redz nestrada! Mans bijusais stradaja,bet nebija augstaka,tagad kad 22 macas! Bet man ir diploms un darbs! Esmu jauna,skaista un spejiga atbalstit savus vecakus!Ne visiem ir jabut Andriem Berzinjiem vai Pikaso! Man tagad kaut darba esot, ka ir parslodze,momenta saslimstu-te ar puusli,te saap veders,te slikta dusa!Vakar aptiek prasu-Man liudzu zales pret stresu utt,aptiekare man atbildeja-ATVALINAJUMS. Un nevajag kladzinat,ka tas,kas tikai macas ir slinkjes un dzivo vecakiem uz kakla! Ja vari-macies un strada-es to nevareju un nespied mani Raini milet.

Mardzita Sheep Es nevienu nenolieku, man ir vienalga ko kāds dara. Nu, man pašai mērķi ir visai lieli, tā ka es neatteikšos kļūt pa Pikaso savā nozarē (Bērziņš gan nav labs piemērs, bet tas nu tā). :D Nesaprotu kādēļ tevi tas tā aizskar, ja es būtu pārliecināta par to, ka neesmu sliņķe dzīvojot vecākiem uz kakla, man noteikti būtu vienalga ko kāds domā par manu dzīvesveidu.
Tieši tāpat varu sacīt, ka nevajag tādā gadījumā dramatizēt strādāšanu un teikt, ka visi kas to dara nepabeigs augstskolu, un, ka vispār šīs divas lietas neiet kopā.

Nezinu autores rakstītais joks vai patiesība, bet es arī ļoti vēlu sāku strādāt - 22 gados, tikai pēc studijām, ne jau tāpēc, ka negribētu, bet vecāki paši ieteica nemocīties ar strādāšanu studiju gados. Varbūt manā gadījumā tas viss savādāk, jo esmu vienīgais bērns ģimenē, un pati naudu vecākiem neprasīju, mamma man labprāt pati pirka drēbes (protams, ne pārāk bieži), izklaides, cik nu vispār tusējos, uzsauca toreizējais draugs. Vēlāk gan palika kauns tā dzīvot un atradu darbu (bij jau pēdējais laiks!), visvienkāršāko, bet tomēr.

Vnk Tu te centies pieradit savu pasaules gudribu. Dzivo ka Pikaso un liec man parastajai skolotajai mieru.Nebusu miljonare-nu un? Vecaki palidzeja man un es tagad palidzu vinjiem. Mani uzcepa fakts,ka Tu centies pieradit cik paraka esi paar paareejam,Manis pec Tu nakotne staigaasi Guchi,bet es tirgus zabakos,bet tas nemazina atrumu.Pinkts.
Un es esmu parliecinata,ka NEESMU slinkje,tik cik sava berniba stradaju,kamer drushkas tusejas,noveelu ari Tev! Ne rita,ne vakara nezinaju,tapec vecaki man palidzeja materiali,jo ta jau macijos budzeta. Tu laikam iistu slinkji neesi redzejusi.

Mardzita Sheep Varbūt tomēr man šobrīd vajadzētu sacepties, jo es kā izrādās, nedrīkstu teikt, ka vēlos dzīvē daudz sasniegt? Nebiju domājusi, ka mana dzīves uztvere var kādā izraisīt histērisku pretreakciju. Kāda jēga man būtu pierādīt, ka es esmu pārāka anonīmā forumā? :D Ko tas tavā dzīvē mainītu, ja tu zinātu, ka kaut kāda anonīma "vienrz" ir pārāka par tevi? Katrs spriež pēc sevis, man ir grūti iedomāties, ka kāds raksta forumā aiz anonīma nika cenšoties pierādīt savu pārākumu. Ja gribētu kaut ko pierādīt, nosauktu vārdu, uzvārdu un dzīvesvietu.
Ja tu esi ar mieru būt parasta skolotāja, tad liec mieru cilvēkiem, kuri grib kaut ko citu dzīvē. ;)

tas viss - strādāt vai nestrādāt studiju laikā ir ļoti atkarīgs no apstākļiem, ja ģimenes materiālais stāvoklis atļauj, tad var nestrādāt un pilnu atdevi veltīt mācībām, bet ja ģimenē nav tādi apstākļi, tad pašai jācīnās, lai varētu sevi uzturet un kaut ko sev nopirkt ;)

Visus komentārus neizlasiju, bet tāpat jau ir skaidrs, ka te atkal sākas sevis slavināšana un citu mācīšana kā dzīvot!
Vai tiešām nav vienalga, vai cilvēks strādā vai nē? It sevišķi, ja tas neskar pašu personīgi!
Arī es neesmu strādājusi. Nu un? Vai man tagad būtu jājūtas vainīgai par to? Man liekas, ka tām, kuras tā cepas par to strādāšanu vienkārši grauž, ka pašām tā bijis jārukā, bet citām viss nāk viegli!
Bet atgriežoties pie temata... Es neuzskatu , ka naudas palūgšana vecākiem būtu kāds noziegums, jo tā ir tava ģimene un ja tādas attiecības ir, ka dod naudu vai ko citu, tad labi! Tikai nevajag to pārvērst par tādu kā pienākumu, ka vecākiem būtu katru nedēļu vai mēnesi jānoskaita bērnam summiņa, lai tikai viņam nekas netrūktu!
Un autores teiktais jau ir smieklīgs. Mamma nepērk, bet man vajag! Nevajag pierast pie tā, ka atliek pagaudot un visu atnesīs! Nekas dzīvē nenotiek tāpat vien!

virago, tieši manas domas! :)

virago, kad nav argumentu vienmēr var pieminēt skaudību, nostrādā visās situācijās. :D Ar tādu pašu loģiku es varu pateikt, ka tām, kuras nestrādāja tik ļoti grauž tas, ka citi ir spējīgi apvienot darbu ar studijām un ir neatkarīgi no vecāku naudas. Ja nejūties vainīga, neredzu jēgu tā kasīties. Vismaz mani neaizskar lietas, par kuru taisnību esmu pārliecināta.
Vai mani aizskāra teksti par to, ka teju visi, kas strādā paralēli studijām slikti mācās un nepabeigs augstskolu, un, ka tas vispār nāk par sliktu? Jā, protams, ka aizskāra. Iemesls gan nav personīgs, jo kā jau teicu es pati šobrīd nestrādāju un no iepriekšējā darba aizgāju pēc savas vēlēšanās. Apstākļi ļauj to darīt, taču citu darbu noteikti meklēšu un jau meklēju. Tomēr mani tas vienalga aizvaino, kad iedomājos par tādiem cilvēkiem, kā mana draudzene, kuras māte, dzīvodama viena pati pelna ~230 Ls mēnesī un ir invalīde nespēj palīdzēt savai meitai. Es uzskatu, ka teksti "tas ietekmē atzīmes, daudzi tādēļ nepabeidz", gluži tāpat kā "mani vecāki saka, ka jaunība ir studēšanai, nevis darbam domāta" u.t.t ir ļooooti aizskaroši, jo tas noniecina cilvēkus, kuriem nav izvēles. It kā viņu vecāki negribētu teikt to pašu. ;)