Man mājās ir savas dakšas, savas krūzes, savs virtuves dvielis, savs nazis, savs dēlītis, sava panna... vārdu sakot - virtuvē viss. :D Es nevaru dalīt kaut ko ar citiem, man tas šķiet pretīgi.
Mazgājot rokas vienmēr tās ilgi saziepēju no visām pusēm. Šis ir tizli, jo roku ādai tas nenāk par labu, bet tā daru, jo man patīk, ja ir daudz putu.
Esmu pārsteigta par to, cik daudzām nepatīk celt klausuli, ja zvana nezināms numurs. Es arī tā daru, bet jāsaka, ka tas man ir sagādājis daudz problēmu un vēlāk jāizdomā atrunas, kur biju un kādēļ necēlu klausuli, jo izrādās, ka bija svarīgs zvans.
Runājot par telefoniem jāpiebilst, ka ieejot pustukšā, klusā veikalā vai vispār atrodoties vienā telpā ar nepazīstamiem cilvēkiem mēdzu tēlot, ka runāju pa telefonu. No šī man ir kauns, droši vien, ja nebūtu vairāk vai mazāk anonīma šeit, nemaz neatzītos. :D Iemesls ir tāds, ka joprojām esmu un vienmēr būšu sasodīti kautrīga. Palieku vecāka un nekas nemainās. Nevaru izturēt neveiklus klusumus, nepatīk acu kontakti ar cilvēkiem, kurus nezinu un nevaru saprast ko darīt situācijās, kad kaut ko vajag gaidīt un pie rokas žurnāla, grāmatas vai kā tamlīdzīga. Okei, jūtos tiešām tizla pēc šīs atzīšanās.
Šo neuzskatu par īpaši dīvainu, bet mēdzu visu darīt pēc kārtas, izdomāt dažādas sistēmas. Piemēram, izvēloties ko vilkšu šodien, izskatu katru džemperi pēc kārtas un man vajag iemeslu kādēļ es nevaru vilkt tieši to. Tas pats domājot kādu mūziku gribu klausīties - eju cauri visām mapēm, klikšķinu uz katru pirmo dziesmu mapē, pat ja zinu, ka nemaz nevēlos šobrīd tieši to. Sabiedriskajā transportā reizēm apsēžos pašā pirmajā brīvajā vietā sākot no priekšas, jo nevaru to izvēlēties nejauši. Man vienmēr vajag kaut kādu kārtību un sistēmu kādēļ daru to, ko daru.
86
